Kāpēc ES ir vajadzīga armija

ES armija ir vajadzīga ne tāpēc, ka Eiropai vienkārši būtu jāpievieno vēl viena militāra struktūra līdzās nacionālajām armijām un NATO. Tā ir vajadzīga tāpēc, ka Eiropas Savienība jau ir kļuvusi par lielu ekonomisku, politisku un tiesisku telpu, bet tai joprojām nav sava pilnvērtīga drošības un spēka ietvara. Tas rada iekšēju pretrunu: ES pieņem lēmumus, ievieš sankcijas, veido ekonomisko politiku, ietekmē kaimiņu reģionus, piedalās globālos procesos, bet šo lēmumu aizsardzības jautājumos joprojām ir atkarīga no lēnas saskaņošanas starp valstīm un no ārējām militārajām garantijām.

Virspusē jautājums par ES armiju šķiet militārs vai ģeopolitisks. To saista ar ieročiem, štābiem, budžetiem, draudiem, NATO, ASV, Ukrainu, robežām un drošību. Taču dziļāk šis jautājums nav saistīts ar tehniku un nav saistīts ar karavīru skaitu. Tas ir saistīts ar to, kā ir izveidota pati lēmumu pieņemšanas sistēma Eiropas Savienības iekšienē.

Kāpēc ES ir vajadzīga armija

Caur bāzes modeli šis jautājums kļūst skaidrāks:

Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda

Jebkura sistēmas darbība sākas nevis ar naudu un nevis ar ieročiem. Vispirms pastāv uztveres centrs, pēc tam veidojas uzvedība, tad rodas izvēle, pēc tās parādās pieprasījums, un tikai pēc tam sāk kustēties nauda. Politiskā sistēmā personības lomu var pildīt ne tikai atsevišķs cilvēks, bet arī pati varas konstrukcija, kas nosaka visas sistēmas uzvedību.

Tāpēc ES armija ir vajadzīga nevis kā skaista ideja. Tā ir vajadzīga kā sistēmas brieduma sekas. Ja Eiropas Savienība grib būt patstāvīgs subjekts, tai jāspēj ne tikai runāt, regulēt un finansēt, bet arī aizsargāt savus lēmumus.

Kāpēc bez ES armijas tā paliek nepilnīga sistēma

Eiropas Savienībai ir milzīgs ekonomiskais svars. Tā regulē tirgus, veido standartus, ietekmē tirdzniecību, izveido sankciju režīmus, sadala fondus, atbalsta valstis, ietekmē uzņēmumu un pilsoņu uzvedību. Taču spēka jautājumā ES paliek nepilnīga.

Ekonomiska sistēma bez sava drošības un spēka ietvara vienmēr ir atkarīga no tā, kurš spēj aizsargāt tās lēmumus. Ja noteikumus nevar aizsargāt, tie kļūst ievainojami. Ja robežas nevar aizsargāt, tās kļūst par spiediena objektu. Ja politiskā pozīcija nav balstīta spēkā, tā ir atkarīga no svešas gribas. Ja ārpolitikai nav ātras reakcijas mehānisma, tā pārvēršas ilgā saskaņošanā, kur laiks strādā pret pašu sistēmu.

Tieši tāpēc ES ir vajadzīga armija. Ne agresijai, ne spēka demonstrēšanai spēka dēļ, ne visu nacionālo armiju aizstāšanai vienā dienā. Tā ir vajadzīga, lai Eiropas Savienība pārstātu būt tikai ekonomiska telpa un kļūtu par pilnvērtīgu politisku sistēmu, kas spēj sevi aizsargāt.

Šodien ES bieži darbojas kā sistēma, kurai ir nauda, normas un ietekme, bet nav vienota centra ātram spēka lēmumam. Tas nozīmē, ka kritiskā brīdī sistēmas uzvedība paliek lēna. Valstis saskaņo pozīcijas, meklē kompromisu, aizstāv savas intereses, ņem vērā iekšpolitiku, nacionālās bailes un vēsturisko pieredzi. Šāds modelis ir piemērots regulēšanai, tirdzniecībai un gariem politiskiem procesiem. Taču tas ir vājš krīzē, kur lēmums jāpieņem ātri.

ES armija ir vajadzīga tieši tāpēc, ka drošība nevar būt atkarīga tikai no ilgas saskaņošanas.

Galvenā problēma nav ieroči, bet sistēmas uzvedība

Daudzu diskusiju kļūda ir tā, ka ES armiju aplūko caur ieročiem. Cik tanku. Cik lidmašīnu. Cik karavīru. Cik naudas. Kur būs bāzes. Kāds būs štābs. Taču tie ir sekundāri jautājumi.

Galvenais jautājums ir cits: vai sistēma spēj uzvesties kā vienots subjekts.

Ja sistēma ir sadalīta, tās uzvedība balstās kompromisos. Ja sistēma ir centralizēta, tās uzvedība balstās lēmumā. Armijai tā ir principiāla atšķirība.

Armijai ir vajadzīga skaidra komandķēde. Kurš pieņem lēmumu. Kurš dod pavēli. Kurš atbild par sekām. Kurš nosaka draudu. Kurš nosaka mērķi. Kurš atļauj spēka pielietošanu. Kurš nes politisko atbildību pilsoņu priekšā.

Kamēr šie jautājumi ir sadalīti starp valstīm, pilnvērtīga ES armija nav iespējama. Ir iespējamas kopīgas misijas, aizsardzības fondi, koordinācija, militāri projekti, kopīgi iepirkumi, rūpniecības stiprināšana, atbalsts nacionālajām armijām. Taču tā vēl nav pilnvērtīga armija kā vienots sistēmas instruments.

Tāpēc ES ir vajadzīga armija, bet tās izveide prasa pašas Eiropas Savienības uzvedības maiņu. Sistēmai jāpāriet no pastāvīgas saskaņošanas loģikas uz darbības loģiku. Bez tā armija paliks simbols, nevis reāls spēks.

Kāpēc NATO neatceļ jautājumu par ES armiju

NATO joprojām ir svarīgākā drošības struktūra daudzām Eiropas valstīm. Taču NATO pastāvēšana neatceļ jautājumu par ES armiju. Tie ir dažādi līmeņi.

NATO atbild uz kolektīvās aizsardzības jautājumu transatlantiskajā sistēmā. ES armija atbildētu uz citu jautājumu: vai Eiropas Savienība spēj rīkoties patstāvīgi, kad runa ir par tās pašas interesēm, robežām, infrastruktūru, politiku un nākotni.

Ja Eiropa pilnībā ir atkarīga no ārējas militāras garantijas, tās politiskā patstāvība ir ierobežota. Tai var būt spēcīga ekonomika, lieli tirgi, attīstītas institūcijas un spēcīga valūta, bet nopietnas krīzes brīdī galīgā drošība tik un tā ir atkarīga ne tikai no pašas Eiropas.

Tas padara ES ievainojamu. Ne tāpēc, ka Savienība būtu ekonomiski vāja. Bet tāpēc, ka ekonomiskais spēks bez savas aizsardzības spējas paliek nepilnīgs.

ES armija ir vajadzīga nevis NATO vietā primitīvā nozīmē. Tā ir vajadzīga kā pašas Eiropas atbildības līmenis. Savienībai, kas pieņem patstāvīgus lēmumus, jāspēj patstāvīgi aizsargāt telpu, kurā šie lēmumi darbojas.

Pieprasījums pēc ES armijas rodas no Eiropas uzvedības

Bāzes modelī pēc uzvedības rodas izvēle, bet pēc izvēles parādās pieprasījums. Pieprasījums pēc ES armijas nerodas no lozungiem. Tas rodas no Eiropas sistēmas reālās uzvedības.

Kad Eiropa saskaras ar draudiem, migrācijas spiedienu, militāriem konfliktiem savu robežu tuvumā, piegāžu nestabilitāti, kiberuzbrukumiem, spiedienu uz infrastruktūru, atkarību no ārējiem lēmumiem un globālā spēku līdzsvara izmaiņām, sistēmas iekšienē veidojas jauns pieprasījums. Tas nav vienkārši pieprasījums pēc aizsardzības. Tas ir pieprasījums pēc patstāvības.

Taču šis pieprasījums pagaidām nav vienāds. Dažādās ES valstīs drošību saprot atšķirīgi. Vienām valstīm galvenais drauds atrodas austrumos. Citām svarīgāki ir dienvidi, Vidusjūra, migrācija, terorisms vai kaimiņu reģionu nestabilitāte. Vēl citām galvenais jautājums ir rūpnieciskā un tehnoloģiskā atkarība. Citām svarīgāk ir saglabāt nacionālo kontroli pār armiju.

Tieši tāpēc pieprasījums pēc drošības jau pastāv, bet pieprasījums pēc vienota spēka centra vēl nav galīgi izveidojies.

Tā ir svarīga atšķirība. Eiropa var saprast, ka tai vajadzīga lielāka aizsardzība, bet vēl nebūt gatava nodot spēka pielietošanas tiesības kopējam līmenim. Bez šādām tiesībām ES armija nekļūs pilnvērtīga.

Nauda virzīsies tur, kur parādīsies izvēle

Mūsu modelī nauda nāk pēc pieprasījuma. Ja Eiropas Savienība patiešām izdara izvēli par labu savai armijai, nauda sāk virzīties šajā virzienā. Parādās budžeti, kopīgi iepirkumi, aizsardzības programmas, vienoti standarti, bruņojuma ražošana, loģistika, noliktavas, sakari, izlūkošana, kiberaizsardzība, personāla sagatavošana, infrastruktūra un komandvadība.

Taču nauda pati par sevi neatrisina galveno problēmu. Var palielināt aizsardzības izdevumus un tik un tā neizveidot ES armiju. Var uzbūvēt rūpnīcas un tik un tā saglabāt atkarību no nacionāliem lēmumiem. Var izveidot fondus un programmas, bet neiegūt vienotu gribu.

Nauda pastiprina to izvēli, kas jau ir izdarīta. Ja izvēle ir tikai koordinācija, nauda pastiprinās koordināciju. Ja izvēle ir nacionālo armiju atbalsts, nauda pastiprinās nacionālās armijas. Ja izvēle ir vienota spēka centra izveide, tad nauda sāks veidot ES armiju.

Tāpēc finansējuma jautājums ir svarīgs, bet tas nav primārs. Primāra ir politiskā izvēle.

Kāpēc ES armija ir vajadzīga tieši tagad

ES armija ir vajadzīga tāpēc, ka iepriekšējais drošības modelis vairs neatbilst pašas Savienības mērogam. Eiropas Savienība jau sen ir izgājusi ārpus parasta ekonomiska projekta robežām. Tā ietekmē simtiem miljonu cilvēku dzīvi, pārvalda milzīgu tirgu, veido normas, piedalās globālajā konkurencē, pieņem lēmumus, kas skar ārējus spēkus, biznesu, valstis un veselus reģionus.

Taču jo lielāka ir sistēmas ietekme, jo lielāks ir spiediens uz to. Sistēma, kas ietekmē citus, neizbēgami saskaras ar pretestību. Sistēma, kurai ir bagātība, kļūst par intereses objektu. Sistēmai, kas nosaka noteikumus, jābūt gatavai šos noteikumus aizsargāt.

Ja ES neveido savu drošības un spēka ietvaru, tā paliek spēcīga miera laikā un lēna krīzes laikā. Tā var būt efektīva regulēšanā, bet vāja pēkšņa spiediena brīdī. Tai var būt nauda, bet tā var būt atkarīga no sveša lēmuma. Tai var būt politiska pozīcija, bet nebūt mehānisma šīs pozīcijas ātrai aizsardzībai.

Tāpēc ES armija ir vajadzīga kā nākamais sistēmas pieaugšanas līmenis.

ES armija kā varas jautājums

Galvenais iemesls, kāpēc ES armija līdz šim nav kļuvusi par pilnvērtīgu realitāti, nav resursu trūkums. Eiropai ir nauda, tehnoloģijas, rūpniecība, cilvēki, infrastruktūra un pieredze. Problēma atrodas varas jautājumā.

• Kurš komandēs.
• Kurš pieņems lēmumu.
• Kurš atbildēs par spēka pielietošanu.
• Kurš noteiks draudu.
• Kuram būs tiesības rīkoties bez ilgas bloķēšanas.
• Kurš nesīs atbildību pilsoņu priekšā.

Šos jautājumus nevar apiet. Armija vienmēr ir saistīta ar varu. Nav armijas bez lēmuma centra. Nav vienotas armijas bez vienotas politiskās atbildības. Nav ātras komandvadības bez atzītām tiesībām dot pavēli.

Tāpēc ES armijas izveide nozīmē ne tikai militāru reformu. Tā nozīmē Eiropas Savienības dabas maiņu. ES būs jāizlemj, vai tā paliek saskaņošanas sistēma starp valstīm vai kļūst par darbības sistēmu ar savu spēka centru.

Kāpēc ES armija ir vajadzīga, bet nevar parādīties automātiski

ES armija ir vajadzīga kā Eiropas politiskās attīstības loģisks turpinājums. Taču tā nevar parādīties automātiski tikai tāpēc, ka ārējie draudi ir kļuvuši spēcīgāki.

Draudi var radīt spiedienu. Spiediens var pastiprināt diskusiju. Diskusija var veidot pieprasījumu. Bet armija parādās tikai pēc izvēles. Ja izvēles nav, sistēma veidos starpinstrumentus: fondus, misijas, koordināciju, kopīgus iepirkumus, rūpnieciskās programmas un politiskas deklarācijas.

Tā jau ir kustība. Bet tā vēl nav armija.

Pilnvērtīga ES armija parādīsies tikai tad, kad Savienība mainīs savu uzvedību. Tai jāiemācās rīkoties kā vienotam subjektam drošības jautājumos. Kamēr katrs galvenais lēmums prasa ilgu saskaņošanu, armija būs ierobežota. Kamēr spēka pielietošanas tiesības paliek pilnībā nacionālas, ES armija būs vairāk politiska ideja nekā reāls mehānisms.

Tāpēc atbildei jābūt tiešai: ES ir vajadzīga armija, bet tai ir nepieciešams politiskais centrs.

Secinājums

ES armija ir vajadzīga tāpēc, ka Eiropas Savienība nevar palikt liela ekonomiska un politiska sistēma bez sava drošības un spēka ietvara. Nauda, tirgus, normas, sankcijas, diplomātija un institūcijas nedod pilnīgu patstāvību, ja sistēma nespēj ātri aizsargāt savus lēmumus.

Taču ES armija nesākas ar ieročiem. Tā sākas ar sistēmas uzvedību.

Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda

Vispirms sistēmai jāmaina uzvedība. Pēc tam tai jāizdara izvēle. Pēc izvēles parādīsies īsts pieprasījums pēc vienota aizsardzības instrumenta. Pēc pieprasījuma sāksies naudas kustība. Un tikai pēc tam ES armija varēs kļūt nevis par lozungu, bet par reālu spēku.

Tāpēc ES armija ir vajadzīga nevis kā militārs simbols, bet kā politiskā brieduma pazīme. Tā ir vajadzīga Eiropai, ja Eiropa grib būt patstāvīgs spēka centrs, nevis tikai tirdzniecības, tiesību un saskaņošanas telpa.

ES armija neparādīsies no bailēm. Tā parādīsies no sistēmas izvēles. Un tas kļūs iespējams tad, kad personības uzvedība sistēmas iekšienē izveidos politisku izvēli par labu kopējam spēka centram.

Iv.Spolan
Modeļa “Politiskās ekonomikas pamatlikums” autors