Lai saprastu Brexit, ir svarīgi atjaunot notikumu secību, nevis izraut atsevišķus faktus no konteksta. Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības nebija pēkšņs vai spontāns lēmums. Tas ir ilgstoša procesa rezultāts, kas veidojās desmitgadēm un ietvēra vairākus posmus: pievienošanos Eiropas sistēmai, attīstību tās ietvaros, pakāpenisku pretrunu uzkrāšanos un tikai pēc tam — pašu izstāšanos.
Sākumā Lielbritānija pieņēma lēmumu pievienoties Eiropas Ekonomikas kopienai, balstoties uz pragmatiskiem apsvērumiem. Pēc tam valsts daudzus gadus attīstījās šīs sistēmas ietvaros, gūstot ekonomiskus ieguvumus, bet vienlaikus saglabājot noteiktu distanci un īpašu pozīciju galvenajos jautājumos. Jau šajā posmā kļuva redzams, ka dalība ir vairāk funkcionāla, nevis balstīta uz dziļu integrāciju.
Laika gaitā šajā konstrukcijā sāka uzkrāties pretrunas, kas arvien vairāk izpaudās sabiedriskajā un politiskajā telpā. Tieši šīs izmaiņas noveda pie brīža, kad izstāšanās no Savienības pārstāja tikt uztverta kā galējs risinājums un kļuva par reālu variantu. Tikai pēc tam notika pats Brexit, un tā sekas jau izpaudās valsts ekonomikā un starptautiskajās attiecībās.
Eiropas sadalījums pēc Otrā pasaules kara
Pēc Otrā pasaules kara Eiropa tika sadalīta divās daļās. Rietumu valstis sāka veidot ekonomisko sadarbību un integrāciju, kamēr daļa Austrumeiropas atradās Padomju Savienības ietekmē. Šajā zonā ietilpa Polija, Čehija, Ungārija un citas reģiona valstis, kā arī okupētās Baltijas valstis — Latvija, Lietuva un Igaunija. Atsevišķs spiediens bija jūtams arī Somijā, kas, saglabājot neatkarību, jau bija piedzīvojusi tiešu militāru konfliktu ar PSRS un zaudējusi daļu savas teritorijas, tostarp Karēliju. Papildus Padomju Savienība ieguva Austrumprūsijas teritoriju, kur tika izveidots Kaļiņingradas reģions, kas pastiprināja tās klātbūtni Baltijas reģionā un Austrumeiropā.
Karēlijas zaudēšana Somijai kļuva par būtisku faktoru, kas noteica turpmāko rīcību. Valsts atteicās no ievērojamas teritorijas daļas un bija spiesta pārvietot simtiem tūkstošu cilvēku. Šī pieredze veidoja izpratni par pieļaujamības robežām un pastiprināja piesardzību ārpolitikā. Šādos apstākļos jebkuri lēmumi tika pieņemti, ņemot vērā iespējamo Padomju Savienības reakciju, kas faktiski ierobežoja pilnīgu patstāvību, neskatoties uz formālu neatkarību.
Šajā kontekstā Eiropas Ekonomikas kopienas veidošanās kļuva ne tikai par ekonomisku, bet arī par sistēmisku procesu, kas stiprināja vienu Eiropas daļu. Kopējais tirgus ar aptuveni 170–180 miljoniem iedzīvotāju pakāpeniski kļuva par ekonomiskās izaugsmes centru, kamēr valstis, kas atradās PSRS ietekmē, palika ārpus šī attīstības modeļa. Tieši šajā konfigurācijā Lielbritānija sāka pārvērtēt savu pozīciju un lomu Eiropas sistēmā.
Kāpēc Lielbritānija pieņēma lēmumu iestāties Eiropas Ekonomikas kopienā
Jau 20. gadsimta 50.–60. gados kļuva skaidrs, ka Rietumeiropas valstu apvienošanās nav pagaidu konstrukcija. Tā nostiprinājās, padziļinājās un pakāpeniski veidoja kopējo tirgu, kas kļuva arvien pievilcīgāks ārējiem dalībniekiem. Runa bija ne tikai par esošo situāciju, bet arī par šīs sistēmas nākotnes izaugsmi. Apvienota ekonomika ar aptuveni 170–180 miljoniem iedzīvotāju sāka noteikt attīstības tempu, kamēr Lielbritānija ar aptuveni 50–55 miljoniem iedzīvotāju palika kā atsevišķs, mazāka mēroga tirgus.
Uz šī fona pieauga izpratne, ka palikšana ārpus šīs sistēmas nozīmē pakāpenisku ekonomisko pozīciju zaudēšanu. Lielbritānija arvien biežāk saskārās ar to, ka galvenie tirdzniecības un ekonomiskie procesi koncentrējas apvienotās Eiropas ietvaros. Tas radīja spiedienu pieņemt lēmumu par iestāšanos, kas jau tika uztverts nevis kā izvēle, bet kā nepieciešamība saglabāt konkurētspēju.
Pirmais Lielbritānijas pieteikums tika iesniegts 1961. gadā, taču process izrādījās sarežģīts un ilgstošs. Politiskās domstarpības noveda pie atteikuma, pēc tam sekoja otrais mēģinājums, kas arī nedeva rezultātu. Sarunas noritēja ar pārtraukumiem un bloķēšanām, un kopumā ceļš līdz iestāšanās brīdim aizņēma aptuveni astoņus gadus.
Tikai 1973. gadā Lielbritānija kļuva par Eiropas Ekonomikas kopienas daļu. Šis lēmums sākotnēji balstījās uz ekonomisku aprēķinu: piekļuve augošam tirgum un dalība sistēmā, kas jau tajā laikā tika uztverta kā nākotnes Eiropas attīstības centrs, nevis kā politisks apvienošanās projekts.
Kā Lielbritānija darbojās Eiropas Savienības ietvaros
Pēc iestāšanās 1973. gadā Lielbritānija kļuva par Eiropas Ekonomikas kopienas daļu un ieguva piekļuvi kopējam tirgum. Tas atvēra jaunas iespējas tirdzniecībai, pastiprināja ekonomiskās saites ar kontinentālo Eiropu un veicināja galveno nozaru izaugsmi. Īpaši nozīmīgu lomu spēlēja finanšu sektors, kur Londona pakāpeniski nostiprināja savu pozīciju kā viens no galvenajiem centriem Eiropā.
Vienlaikus Lielbritānijas dalība vienmēr saglabāja īpašu raksturu. Valsts nepārgāja uz eiro, saglabāja kontroli pār virkni iekšējo lēmumu un bieži ieņēma atturīgāku pozīciju attiecībā uz integrācijas padziļināšanu. Tas ļāva izmantot ekonomiskās priekšrocības, pilnībā nepieņemot politisko apvienošanās modeli.
Šāda situācija radīja dualitāti. No vienas puses, Lielbritānija bija sistēmas daļa un guva no tā ieguvumus. No otras puses, saglabājās distances sajūta un ierobežota kontrole. Eiropas noteikumi arvien biežāk tika uztverti kā ārēji attiecībā pret nacionālo sistēmu, īpaši likumdošanas un regulējuma jomā.
Laika gaitā šī pretruna sāka pastiprināties. Sabiedriskajā un politiskajā telpā uzkrājās tēmas, kas saistītas ar migrāciju, Eiropas institūciju ietekmi un neatkarības ierobežošanu. Tieši šie faktori pakāpeniski izveidoja vidi, kurā ideja par izstāšanos pārstāja tikt uztverta kā galēja un sāka tikt uzskatīta par reālu turpmākās attīstības variantu.
Kāpēc Lielbritānija pieņēma lēmumu izstāties no ES
Līdz 2010. gadu sākumam uzkrātās pretrunas jau bija kļuvušas par politiskās realitātes daļu. 2013. gadā tika oficiāli paziņots par referenduma rīkošanu, kas fiksēja paša pieprasījuma esamību sabiedrībā. Migrācijas jautājumi, ES likumdošanas ietekme un kontroles līmenis no Eiropas institūciju puses pastāvīgi pieauga un vairs nebija otršķirīgi.
2016. gadā notika referendums, kas kļuva par visa procesa galveno punktu. 2016. gada 23. jūnijā vairākums nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Tas bija lēmuma fiksācijas brīdis, kad no vairākiem iespējamiem scenārijiem palika viens. Pirms tam tika apspriesti dažādi varianti, bet tieši šeit notika galīgā virziena nostiprināšana.
Pēc tam sākās lēmuma īstenošana. 2017. gadā Lielbritānija oficiāli uzsāka izstāšanās procedūru, aktivizējot Eiropas Savienības līguma 50. pantu. Sarunas ilga vairākus gadus un bija saistītas ar politiskām grūtībām gan valsts iekšienē, gan attiecībās ar ES.
Faktiskā izstāšanās notika 2020. gada 31. janvārī. Pēc tam līdz 2020. gada beigām darbojās pārejas periods, kura laikā saglabājās iepriekšējie noteikumi. No 2021. gada Lielbritānija pilnībā sāka darboties ārpus Eiropas Savienības sistēmas, kas arī noveda pie ekonomiskajām un politiskajām sekām, kuras kļuva redzamas pēc izstāšanās.
Pēc pārejas perioda beigām 2021. gadā sāka parādīties reālās ekonomiskās sekas. Lielbritānija nezaudēja piekļuvi Eiropas Savienības tirgum, taču sadarbības nosacījumi mainījās. Parādījās muitas procedūras, pārbaudes un papildu prasības, kas palielināja izmaksas uzņēmumiem un sarežģīja loģistiku. Tas īpaši ietekmēja mazos un vidējos uzņēmumus, kuri bija mazāk sagatavoti jaunajiem apstākļiem.
Izmaiņas skāra arī finanšu sektoru. Londona saglabāja liela finanšu centra statusu, tomēr daļa operāciju un uzņēmumu tika pārvietota uz citām Eiropas pilsētām. Investīciju aktivitāte samazinājās salīdzinājumā ar periodu pirms izstāšanās, jo vairākām starptautiskām kompānijām Lielbritānija vairs nebija tieša piekļuve ES tirgum.
Plašākā nozīmē ekonomika kļuva mazāk elastīga. Tirdzniecības plūsmas daļēji samazinājās vai tika pārkārtotas, pieauga operacionālās izmaksas, sarežģījās piegādes ķēdes. Vienlaikus Lielbritānija ieguva iespēju veidot patstāvīgu tirdzniecības politiku, taču tas pilnībā nekompensēja iepriekšējo apstākļu zaudēšanu vienotajā Eiropas tirgū.
Politiskās ekonomikas pamatlikums
Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda
Aplūkojot notiekošo caur šīs formulas prizmu, kļūst redzams, ka izmaiņas sākas no personības, pāriet uz uzvedību un izvēli, veido pieprasījumu un tikai pēc tam atspoguļojas naudā. Tas ļauj saprast visu turpmāko ekonomisko seku patiesos cēloņus.
Personība
Pirms iestāšanās Eiropas Ekonomikas kopienā parasts cilvēks Lielbritānijā dzīvoja nacionālajā ekonomikā ar slēgtu loģiku. Ikdienas dzīve bija saistīta ar iekšējo tirgu: stabilas cenas, skaidri noteikumi, ierobežota izvēle, bet paredzamība. Eiropa neietilpa viņa ikdienas realitātē kā ekonomiska vide, bet pastāvēja atsevišķi.
Iestāšanās 1973. gadā notika bez referenduma, taču jau 1975. gadā lēmums tika nodots balsošanai. Aptuveni 67,2% nobalsoja par dalības saglabāšanu, un tas sakrita ar cilvēka personīgo pieredzi: paplašinājās preču izvēle, pieauga konkurence, daļa cenu samazinājās, parādījās jaunas iespējas darbam un biznesam. Dalība tika uztverta kā izdevīga, pat neskatoties uz ārējo noteikumu un atkarību parādīšanos.
Turpmākajos gados šī uztvere nebija stabila un tika fiksēta aptaujās. Atbalsts dalībai svārstījās aptuveni 40–60% robežās, kas atspoguļoja divējādību: no vienas puses — ekonomiskie ieguvumi un piekļuve lielam tirgum, no otras — pieaugoša atkarības sajūta. Līdz izstāšanās brīdim personībā notika nobīde: priekšrocības vairs nekompensēja spiedienu. Tas nostiprinājās 2016. gada referendumā, kur 51,9% nobalsoja par izstāšanos, neskatoties uz izpratni par iespējamu cenu pieaugumu un ekonomikas sarežģīšanos.
Pēc izstāšanās cilvēks ar sekām saskārās tieši. Cenas pieauga, daļa preču kļuva dārgāka, bizness kļuva sarežģītāks, tirgus kļuva mazāk elastīgs. Tas mainīja uztveri jau caur pieredzi, kas redzams aptaujās: aptuveni 55–60% iedzīvotāju sāka uzskatīt Brexit par kļūdu. Tādējādi personība izgāja pilnu ciklu — no iekšējas stabilitātes uz paplašināšanos, pēc tam uz konfliktu un uz dārgāku un sarežģītāku ekonomisko realitāti.
Uzvedība
Pirms iestāšanās Eiropas Ekonomikas kopienā cilvēka uzvedība bija koncentrēta uz iekšējo ekonomiku. Viņš iegādājās vietējos produktus, strādāja nacionālā tirgus ietvaros, orientējās uz iekšējām cenām un noteikumiem. Spiediens no ārējas sistēmas nepastāvēja, taču jau iestāšanās apspriešanas posmā parādījās pirmais spiediens: vieni runāja par ieguvumiem — lielāku tirgu, zemākām cenām un jaunām iespējām, citi — par atkarības riskiem un kontroles zaudēšanu. Uzvedība sāka veidoties šo divu pretējo pozīciju ietekmē.
Pēc iestāšanās uzvedība kļuva divējāda. Cilvēks sāka izmantot kopējā tirgus priekšrocības: iegādāties lētākas preces, sadarboties ar Eiropas uzņēmumiem, paplašināt biznesu. Tas radīja spiedienu “par” — caur ieguvumiem, cenām un iespējām. Vienlaikus pastiprinājās spiediens “pret” — caur ārējiem noteikumiem, konkurenci, migrāciju un izmaiņām darba tirgū. Uzvedība atradās starp diviem spēkiem, kas vienlaikus vilka pretējos virzienos.
Turpmākajos gados šis dubultais spiediens pastiprinājās. No vienas puses saglabājās ekonomiskie ieguvumi — izvēle, konkurence, piekļuve tirgum. No otras — pieauga neapmierinātība ar nosacījumiem, kas veidojās ārpus valsts. Tas atspoguļojās arī aptaujās, kur dalības atbalsts svārstījās 40–60% robežās, parādot, ka uzvedība nekļuva viennozīmīga un turpināja veidoties pretēju faktoru ietekmē.
Līdz izstāšanās brīdim spiediens sasniedza maksimumu no abām pusēm. 2016. gada referendumā 51,9% nobalsoja par izstāšanos, kas kļuva par “pret” spiediena pārsvara rezultātu. Pēc izstāšanās situācija mainījās, un spiediens atkal kļuva divējāds: no vienas puses — kontroles atgūšana, no otras — cenu pieaugums, preču sadārdzināšanās un ekonomikas sarežģīšanās. Tas atspoguļojas aptaujās, kur aptuveni 55–60% sāka uzskatīt Brexit par kļūdu, parādot, ka uzvedība turpina veidoties pretēju ekonomisko faktoru ietekmē.
Izvēle
Lielbritānijas lēmums tika nostiprināts ar referendumiem, taču pašu izvēli ietekmēja ne tikai ekonomika un ikdienas pieredze, bet arī personiskie autoritātes faktori. 1975. gadā nozīmīgu lomu spēlēja politisko līderu nostāja, kuri atklāti atbalstīja dalību Eiropas Ekonomikas kopienā. Cilvēkam tas nozīmēja, ka izvēle tika pastiprināta ar uzticēšanos tiem, kuri tika uztverti kā pareiza lēmuma avots, un ekonomiskais ieguvums tika papildināts ar autoritātes faktoru.
Līdz 2016. gadam personisko autoritāšu ietekme kļuva vēl spēcīgāka, taču jau pretējā virzienā. Politiķi, sabiedriskās personas un mediji aktīvi veidoja pozīcijas “par” un “pret”, un cilvēks pieņēma lēmumu ne tikai balstoties uz savu pieredzi, bet arī to cilvēku ietekmē, kuriem viņš uzticējās. Tas pastiprināja sašķeltību, jo dažādas autoritātes virzīja pretējos virzienos.
Referenduma brīdī izvēle kļuva par kopējā spiediena rezultātu: ekonomiskie faktori, ikdienas pieredze un personisko autoritāšu ietekme. Tas nozīmē, ka lēmums netika fiksēts tīrā ieguvuma loģikā, bet punktā, kur satiekas personīgā uztvere un ārējā ietekme.
Pēc balsojuma autoritāšu ietekme nepazuda. Tā turpināja veidot jau pieņemtā lēmuma novērtējumu. Tieši tāpēc turpmākajos gados, neskatoties uz fiksēto izvēli, aptaujās redzamas attieksmes izmaiņas pret Brexit — gan reālo ekonomisko seku, gan turpinošās sabiedrisko personu ietekmes rezultātā
.
Pieprasījums
Pirms iestāšanās Eiropas Ekonomikas kopienā pieprasījums veidojās nacionālās ekonomikas ietvaros un bija salīdzinoši slēgts. Cilvēks orientējās uz iekšējo tirgu, kur preču klāsts bija ierobežots un cenas bieži augstākas zemākas konkurences dēļ. Pieprasījumam bija stabilāks raksturs: preferences mainījās lēni, tās bija atkarīgas no vietējās ražošanas un ieradumiem, un patēriņa struktūra saglabājās paredzama. Eiropa ikdienas pieprasījumu praktiski neietekmēja, tāpēc tas veidojās bez ārēja spiediena un bez paplašinātām izvēles iespējām.
Dalības laikā ES pieprasījums kļuva plašāks un sarežģītāks. Parādījās piekļuve kopējam tirgum, palielinājās preču klāsts, pastiprinājās konkurence, kas dažos gadījumos samazināja vai ierobežoja cenu pieaugumu. Cilvēks sāka patērēt citādi: izvēlēties starp dažādu valstu piegādātājiem, reaģēt uz elastīgākiem cenu piedāvājumiem, izmantot jaunas iespējas darbam un biznesam. Taču vienlaikus radās otra pieprasījuma slānis — ne tikai pēc precēm, bet arī pēc nosacījumu maiņas. Paralēli patēriņam veidojās pieprasījums pārskatīt noteikumus, ierobežot ārējo ietekmi un atgūt kontroli. Šie divi virzieni pastāvēja vienlaikus un pastiprināja iekšējo pretrunu.
Izstāšanās brīdī pieprasījums mainīja savu būtību. Tas vairs nebija tikai ekonomisks, bet kļuva sistēmisks. Cilvēks faktiski izteica pieprasījumu mainīt pašu modeli, kurā viņš atrodas. Tajā pašā laikā ekonomiskā sastāvdaļa nepazuda: pastāvēja izpratne, ka tas var novest pie cenu pieauguma, preču sadārdzināšanās, sortimenta izmaiņām un biznesa sarežģīšanās. Taču prioritāte mainījās — svarīgāk kļuva mainīt struktūru, pat par ekonomisko apstākļu pasliktināšanās cenu. Tas nozīmē, ka pieprasījums izgāja ārpus patēriņa robežām un kļuva vērsts uz visas sistēmas maiņu.
Pēc izstāšanās pieprasījums atkal pārkārtojās jaunās realitātes spiediena ietekmē. Cenu pieaugums, izmaksu palielināšanās, izmaiņas loģistikā un tirdzniecībā tieši ietekmēja ikdienas lēmumus. Cilvēks kļuva jutīgāks pret cenu, biežāk izvēlējās pieejamākas preces un pārskatīja patēriņa ieradumus. Pieprasījums kļuva mazāk elastīgs, piesardzīgāks un vairāk orientēts uz taupīšanu. Vienlaikus pieauga pieprasījums pēc stabilitātes, paredzamības un spiediena samazināšanas ikdienas ekonomikā. Tas nozīmē, ka pēc izstāšanās pieprasījums atgriezās ekonomiskajā plaknē, bet jau sarežģītākos un mazāk izdevīgos apstākļos.
Nauda
Pirms iestāšanās Eiropas Ekonomikas kopienā naudas sistēma cilvēkam bija noslēgta nacionālās ekonomikas ietvaros. Ienākumi veidojās iekšējā tirgū, cenas tika noteiktas lokāli, bet pirktspēja bija atkarīga no paša ekonomikas stāvokļa. Nauda cirkulēja valsts iekšienē, un tās kustība bija paredzamāka: mazāks ārējais spiediens, mazāk svārstību, bet arī mazāk iespēju izaugsmei un cenu optimizācijai caur konkurenci.
Dalības laikā ES naudas kustība kļuva plašāka un dinamiskāka. Atvērtais tirgus pastiprināja tirdzniecību, investīcijas un uzņēmējdarbības aktivitāti. Nauda sāka brīvāk pārvietoties pāri robežām, pieauga konkurence, kas dažos gadījumos ierobežoja cenu pieaugumu un paaugstināja biznesa efektivitāti. Cilvēka ienākumi un izdevumi kļuva vairāk atkarīgi no ārējās ekonomiskās vides. Vienlaikus līdz ar ieguvumiem parādījās arī spiediens: atkarība no lēmumiem, kas tiek pieņemti ārpus valsts, un ārējo faktoru ietekme uz iekšējām cenām un ekonomiku.
Izstāšanās brīdī notika ierasto naudas saišu pārrāvums. Ekonomiskā sistēma sāka pārkārtoties, ko pavadīja valūtas svārstības, izmaksu pieaugums, loģistikas sadārdzināšanās un tirdzniecības plūsmu izmaiņas. Nauda sāka kustēties mazāk brīvi, pieauga barjeras, kas tieši ietekmēja cenas un uzņēmējdarbības izmaksas. Tas nozīmēja, ka naudas sistēma kļuva mazāk elastīga un dārgāka.
Pēc izstāšanās sekas kļuva par ikdienas realitātes daļu. Cenu pieaugums, izdevumu palielināšanās, spiediens uz ienākumiem un atsevišķu ekonomisko procesu efektivitātes samazināšanās kļuva tieši jūtami. Nauda cilvēkam turpināja pildīt to pašu funkciju — nodrošināt ikdienas dzīvi —, bet jau augstāku izmaksu un zemākas stabilitātes apstākļos. Tas nozīmē, ka naudas rezultāts atspoguļoja visu izieto ceļu: no noslēgtas, bet stabilas sistēmas — caur paplašināšanos un izaugsmi — uz jaunu realitāti ar augstākām izmaksām un mainītu ekonomisko struktūru.
Modelis parāda, ka Brexit ir secīgas ķēdes rezultāts — no cilvēka līdz ekonomiskajām sekām
Pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības kļuva skaidrs, ka izmaiņas nebija nejaušas. Vispirms mainījās cilvēka uztvere: dalība sistēmā vairs netika uztverta kā viennozīmīgs ieguvums. Tas izpaudās ikdienā caur cenām, darba tirgu, konkurenci un sajūtu par izmaiņām ierastajā ekonomiskajā vidē.
Pēc tam tas nostiprinājās uzvedībā. Uzkrātā pretruna starp ieguvumu un spiedienu izpaudās ikdienas darbībās un notiekošā vērtējumā. Svarīgi, ka šajā posmā pastiprinājās politisko līderu ietekme. Tieši viņi veidoja notiekošā interpretāciju: vieni rādīja ES kā regulējošu sistēmu, kas nosaka kopējā tirgus noteikumus, citi — kā ārēju iejaukšanos. Spiediens pastiprinājās ne tikai caur ekonomiku, bet arī caur uzticēšanos konkrētiem cilvēkiem.
gada referendums kļuva par punktu, kur šis spiediens pārvērtās darbībā. Izvēle veidojās ne tikai no personīgās pieredzes, bet arī politisko figūru ietekmē, kas noteica uztveres virzienu. Rezultātā tika pieņemts lēmums par izstāšanos, neskatoties uz izpratni par iespējamām sekām cenām un ekonomikai.
Pēc tam sistēma sāka pārkārtoties, un sekas kļuva tiešas. Cenu pieaugums, preču sadārdzināšanās, uzņēmējdarbības sarežģīšanās un ekonomiskās struktūras izmaiņas parādīja, ka nauda ir visas ķēdes rezultāts. Tajā pašā laikā situācija apstiprina, ka Eiropas Savienība neietekmē personību tieši, bet darbojas kā regulējoša vide, kurā tiek noteikti noteikumi. Tieši šo noteikumu interpretācija caur personībām un ikdienas pieredzi noveda pie fiksētās izvēles un tās ekonomiskajām sekām.
Izstāšanās no ES: cilvēku lēmums politisko ietekmju rezultātā, iznākums — cenu pieaugums un ekonomikas izmaiņas
Secinājums: personības stress un lēmumu sekas
Ja noteikumi strauji mainās — personība piedzīvo stresu. Ja personība ir stresā — uzvedība destabilizējas. Ja uzvedība mainās — izvēle kļūst nestabila. Ja izvēle ir nestabila — ekonomika zaudē stabilitāti.
Lielbritānijas iestāšanās Eiropas Ekonomikas kopienā bija saistīta ar stresu cilvēkam: noteikumi mainījās, ekonomika paplašinājās, ierastā vide kļuva citāda. Tas bija pārejas posms no slēgtas sistēmas uz atvērtāku, kas vienmēr rada spriedzi ikdienas dzīvē.
Dalības laikā ES pakāpeniski izveidojās relatīva stabilitāte. Cilvēks pielāgojās jaunajiem apstākļiem, tirgus kļuva paredzams, cenas — konkurētspējīgākas, bet ekonomiskā vide — saprotamāka. Stress samazinājās, pierodot pie sistēmas.
Izstāšanās no ES atkal izraisīja stresu. Noteikumi mainījās, izmaksas pieauga, sākās ekonomikas pārkārtošanās un atsevišķu rādītāju palēnināšanās. Cilvēks atkal nonāca nenoteiktības situācijā, kur ierastās saites bija izjukušas, bet jaunās vēl nebija izveidojušās.
Pat hipotētiska atkārtota iestāšanās ES nozīmētu jaunu stresa ciklu, jo sistēma atkal mainītos un cilvēkam būtu jāpielāgojas no jauna. Tas parāda, ka straujas sistēmiskas izmaiņas tieši ietekmē personību caur ekonomiku.
Šajā situācijā kļūst redzams, ka valsts ietekme uz personību kļūst problemātiska, ja lēmumi tiek pieņemti politisko figūru spiediena rezultātā. Valstij nevajadzētu ievilkt cilvēku krasās sistēmas svārstībās, bet gan noteikt robežas un nodrošināt stabilitāti, nepakļaujoties autoritāriem lēmumiem, kas izraisa šādus ciklus.
Brexit bija prognozējams uzkrāto spriedžu rezultāts, taču cena izrādījās augstāka, nekā daudzi Leave atbalstītāji solīja, un sabiedrībā pieaug nožēla. Klasisks piemērs tam, kā “kontroles atgūšana” dažkārt noved pie mazākas kontroles pār pašu ekonomiku.
Iv.Spolan
Modeļa “Politiskās ekonomikas pamatlikums” autors
