Ir lietas, kas nesabrūk vienā brīdī un nav pavadītas ar skaļiem notikumiem vai oficiāliem paziņojumiem. Tās mainās pakāpeniski, gandrīz nemanāmi, līdz kādā brīdī cilvēks sastopas ar realitāti un saprot, ka ierastā loģika vairs nedarbojas. Tieši šāds process notika ar naudu Amerikas Savienotajās Valstīs, kad summa, kas agrāk deva stabilitāti, pārstāja pildīt to lomu, kuras dēļ nauda vispār pastāv sistēmā.
Summa 10 000 dolāru nav pazudusi un nav zaudējusi savu nominālo vērtību. To joprojām var nopelnīt, uzkrāt, pārskaitīt uz kontu vai turēt skaidrā naudā. Taču ir mainījusies tās vieta ekonomiskajā realitātē. Šī nauda vairs nepārvieto cilvēku citā stāvoklī, nerada atbalsta punktu un nedod to kontroles sajūtu, kas agrāk padarīja šādu summu par reālu ekonomisko spēku.
10 000 dolāru vairs nedarbojas tā, kā darbojās agrāk, jo tie vairs nenodrošina prognozējamu rezultātu un vairs nenostiprina cilvēka pozīciju sistēmā. Agrāk šāda summa vismaz uz laiku ļāva iziet no nepārtrauktas reakcijas režīma un nonākt stāvoklī, kur bija iespējams domāt, izvēlēties un pieņemt lēmumus bez tūlītēja spiediena. Tagad tas vairs nenotiek, un nauda arvien biežāk kļūst nevis par balstu, bet par īsu atlikšanu pirms nākamā izdevumu un nestabilitātes viļņa.
Iepriekš nauda pildīja fiksācijas punkta funkciju. Cilvēks varēja iziet noteiktu ceļu, nopelnīt summu un nonākt pozīcijā, kur bija iespējams apstāties un novērtēt situāciju. Tā nebija bagātības garantija un nebija veiksmes solījums, bet tā bija reāla iespēja kontrolēt savas dzīves procesu. Nauda radīja telpu, kurā lēmumi tika pieņemti apzināti, nevis bailēs, steidzamībā un sajūtā, ka izvēlei vairs nav laika.
Kas ir mainījies
Šodien šī loģika vairs nedarbojas tā, kā darbojās agrāk, un tas ir redzams nevis skaitļos, bet rezultātā. 10 000 dolāru vairs nenozīmē konkrētu stāvokli, kurā cilvēks var nonākt un kurā var nostiprināties kaut uz laiku. Šī summa vairs nedod garantētu laiku, neaizsargā no riska un nerada stabilitāti. Cilvēks var turēt šo summu savās rokās un vienlaikus palikt tajā pašā nenoteiktības stāvoklī, kādā atradās iepriekš.
Tajā pašā laikā notiekošā iemesls nav reducējams uz vienkāršu skaidrojumu par cenu pieaugumu. Formulējums “viss ir kļuvis dārgāks” apraksta tikai procesa virspusi, bet nepaskaidro, kāpēc ir mainījusies pati naudas funkcija. Problēma ir dziļāka un saistīta ar paredzamības zudumu attiecībā uz to, ko nauda dod. Cilvēks vairs nevar iepriekš saprast, kādu rezultātu viņš saņems par konkrētu summu, un tieši tas izjauc ekonomisko nostiprināšanās loģiku.
Paredzamība ir pazudusi, jo pati vide ir pārstājusi būt stabila un vairs nenotur rezultātu. Agrāk pastāvēja punkti, kuros nauda pārvērtās par nostiprināšanos: mājoklis deva ilgtermiņa pozīciju, darbs nodrošināja stabilus ienākumus, medicīnai bija saprotamas riska robežas, bet izglītība deva paredzamu rezultātu. Cilvēks varēja sasaistīt naudu ar konkrētu iznākumu un balstīt savu uzvedību uz šo saikni.
Šodien šie punkti ir izplūduši un vairs nepilda savu funkciju. Mājoklis vairs nefiksē pozīciju, bet biežāk piesaista ilgtermiņa saistībām. Darbs vairs nedod stabilitāti un arvien biežāk nozīmē tikai pagaidu ienākumu plūsmu. Medicīna jebkurā brīdī var izdzēst uzkrātos resursus, bet izglītība vairs negarantē saprotamu rezultātu. Šādā vidē nauda nepārvēršas par nostiprināšanos, bet sāk darboties kā izdevumi, kas uztur kustību, bet nerada pozīciju.
Analīze pa ķēdi
Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda
Lai to redzētu precīzi, ir nepieciešams iziet cauri visai ķēdei, neizlaižot nevienu posmu, jo izmaiņas nenotiek vienā punktā, bet secīgi katrā līmenī. Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda nav abstrakta shēma, bet reāls mehānisms, caur kuru sistēma vai nu rada stabilitāti, vai arī to sagrauj. Pašreizējā situācijā katrs šīs ķēdes elements ir mainījies, un tieši tas noved pie tā, ka nauda pārstāj pildīt savu funkciju.
Personība
Cilvēks sastopas ar realitāti, kurā nauda vairs nenodrošina stabilitāti, un ieguldīto pūļu rezultāts vairs netiek nostiprināts laikā. Viņš redz, ka pat ar uzkrājumiem viņa pozīcija nekļūst drošāka, bet nākotne paliek neprognozējama. Tas veido iekšējo stāvokli, kurā nav balsta punkta, nav pārliecības par rītdienu un rodas pastāvīgs spiediens, kas liek jebkuru situāciju uztvert kā potenciālu risku.
Uzvedība
No šī stāvokļa uzvedība neizbēgami mainās. Cilvēks sāk rīkoties nevis no aprēķina un stratēģijas, bet no nepieciešamības reaģēt uz vides spiedienu. Viņš strādā vairāk, atsakās no pauzēm, izvairās no riska un cenšas pastāvīgi atrasties kustībā, jo apstāšanās tiek uztverta kā drauds. Šī uzvedība nav vērsta uz izaugsmi vai attīstību, tā ir vērsta uz esošās pozīcijas noturēšanu un mēģinājumu nezaudēt to, kas jau ir.
Izvēle
Šāda uzvedība tieši ietekmē izvēli, sašaurinot to un samazinot domāšanas horizontu. Cilvēks pārstāj veidot ilgtermiņa plānus un arvien biežāk pieņem lēmumus, kas orientēti uz tūlītēju rezultātu. Stratēģiskā domāšana izzūd, pārdomātu lēmumu skaits samazinās, un nākotnes veidošanas vietā parādās reakcija uz esošajiem apstākļiem. Izvēle kļūst īstermiņa, jo sistēma nedod pārliecību, ka rezultāts tiks nostiprināts.
Pieprasījums
No šādām izvēlēm veidojas cits pieprasījuma tips, kas atšķiras no klasiskās ekonomiskās uzvedības. Palielinās “šeit un tagad” patēriņa daļa, samazinās ilgtermiņa lēmumu skaits, un prioritāte pārvietojas uz aizsardzību un riska samazināšanu. Pieprasījums nepazūd un nesamazinās, tas maina savu struktūru, kļūstot nestabils, īstermiņa un atkarīgs no pašreizējā personības stāvokļa, nevis no ilgtermiņa mērķiem.
Nauda
Ķēdes pēdējā posmā izpaužas galvenais efekts. Nauda turpina ienākt kā darbību rezultāts, bet pārstāj nostiprināt šo rezultātu. Tā nerada jaunu pozīciju, neveido stabilitāti un nedod cilvēkam iespēju nostiprināt savu stāvokli. Tā vietā nauda iziet cauri sistēmai un pazūd, pildot kustības uzturēšanas funkciju, nevis tās noslēgšanu. Šajā brīdī nauda pārstāj būt fiksācijas punkts un pārvēršas par plūsmu, kas nerada balsta punktu.
Varas loma un nestabilitātes pastiprināšanās
Jau aprakstītajām izmaiņām pievienojas vēl viens faktors: pati pārvaldības sistēmas uzbūve, kas pastiprina nestabilitāti nevis nejauši, bet pēc savas konstrukcijas. Amerikas Savienotās Valstis ir prezidentāla valsts, un tas nozīmē, ka sistēmas virziens lielā mērā ir atkarīgs no personas, kura uz laiku atrodas pie varas. Mainoties līderim, mainās ne tikai politika, bet arī pati lēmumu pieņemšanas loģika, kas padara sistēmu jutīgu pret personības maiņu, nevis noturīgu pret to.
Šādā modelī katrs jauns politiskais cikls nes nevis turpinājumu, bet iepriekšējā kursa korekciju vai apvērsumu. Viens prezidents nosaka virzienu, nākamais to pārskata vai atceļ, pēc tam sistēma atkal maina trajektoriju. Rezultātā lēmumi nepaspēj nostiprināties, noteikumi netiek saglabāti laikā, un vide pārstāj būt paredzama. Tā nav kļūme, bet pašas konstrukcijas sekas, kur personība ietekmē sistēmu vairāk nekā vide ierobežo personību.
Šī dinamika padara neiespējamu izveidot ilgtermiņa līniju, uz kuras varētu balstīties ekonomika un cilvēku uzvedība. Cilvēks dzīvo sistēmā, kur noteikumi var mainīties līdz ar varas maiņu, lēmumi nepastāv pietiekami ilgi, un rezultāts netiek garantēts pat pie pareizām darbībām. Tas pastiprina spiedienu uz personību, jo izzūd sapratne par to, kā sasaistīt pūles ar nākotnes rezultātu.
Šādos apstākļos uzvedība neizbēgami kļūst reaktīva. Cilvēks paātrina lēmumus, cenšas “izdarīt tagad”, kamēr apstākļi vēl nav mainījušies, un kompensē nenoteiktību caur patēriņu. Pieprasījums pieaug, bet ne labklājības pieauguma dēļ, bet kā reakcija uz nestabilitāti. Tas rada naudas kustību, bet nerada stabilitāti, jo pati sistēma neļauj nostiprināšanos.
Tieši tāpēc 10 000 dolāru pārstāj darboties. Šai summai bija jēga tikai sistēmā, kur lēmumi un noteikumi saglabājas pietiekami ilgi, lai nauda varētu nostiprināt rezultātu. Prezidentālā modelī ar pastāvīgu kursa maiņu nauda zaudē šo spēju, jo vide nepaliek stabila. Nevis summa ir kļuvusi mazāka, bet sistēma ir pārstājusi ļaut naudai pildīt savu nostiprināšanas funkciju.
10 000 dolāru pārstāja būt par naudu ne inflācijas dēļ un ne cilvēku kļūdu dēļ.
Tie pārstāja pildīt savu lomu, jo sistēma pārstāja nodrošināt paredzamu rezultātu un pārstāja nostiprināt cilvēka pozīciju tās ietvaros. Runa nav par naudas daudzumu, bet par to, ka ir pazudusi saikne starp ieguldītajām pūlēm, iegūto rezultātu un iespēju šo rezultātu noturēt laikā. Bez šīs saiknes nauda zaudē savu nozīmi kā nostiprināšanas instruments un pārvēršas par pagaidu resursu.
Nauda vairs nefiksē sasniegto stāvokli. Tā nerada punktu, no kura varētu virzīties tālāk, neveido stabilitāti un nepārvieto cilvēku jaunā pozīcijā. Tā turpina kustēties sistēmas ietvaros, bet šī kustība nepabeidz ekonomisko procesu, tā tikai uztur tā nepārtrauktību bez rezultāta nostiprināšanas.
Tieši tāpēc jebkura summa, neatkarīgi no tās lieluma, sāk tikt uztverta kā nepietiekama. Problēma nav ienākumu līmenī un nav uzkrājumu apjomā, bet tajā, ka nauda ir pārstājusi pildīt savu galveno funkciju — pabeigt kustību un pārvērst darbību stabilā rezultātā. Kamēr nauda paliek plūsma, nevis nostiprināšanas punkts, trūkuma sajūta saglabāsies.
Kad rezultātu nevar nostiprināt, nauda pārstāj būt par balstu un kļūst tikai par atlikšanu pirms atgriešanās nestabilitātē.
Kā atjaunot 10 000 dolāru vērtību Amerikas Savienotajās Valstīs
Atjaunot 10 000 dolāru vērtību nav iespējams ar ienākumu pieaugumu vai īstermiņa pasākumiem, jo problēma nav pašas summas lielumā, bet tajā, kas aiz tās stāv. Nauda sāk darboties tikai tur, kur sistēma nodrošina paredzamu rezultātu un notur to laikā, ļaujot cilvēkam nostiprināties noteiktā pozīcijā. Kamēr tas nenotiek, jebkura summa paliek pagaidu resurss, kas uztur kustību, bet nerada stabilitāti un nedod balsta punktu.
Paredzamības atjaunošana prasa izmaiņas pašā pārvaldības loģikā: noteikumiem jākļūst ilgtermiņa, stabiliem un neatkarīgiem no pastāvīgām korekcijām. Pašreizējā modelī tas nav iespējams, jo prezidenta maiņa nozīmē kursa maiņu un līdz ar to iepriekš pieņemto lēmumu atcelšanu vai pārskatīšanu. Tas nozīmē, ka sistēma pēc savas būtības nenotur rezultātu, bet nepārtraukti to pārveido. Pārejai jānotiek uz tādu modeli, kur varas maiņa nemaina pamatlīniju un lēmumi pārdzīvo politiskos ciklus un saglabājas laikā. Tikai šādā vidē uzvedība kļūst paredzama, rodas iespēja plānot, un nauda atkal sāk pildīt savu galveno funkciju — pārvērsties no izdevumiem par nostiprinātu pozīciju sistēmā.
Nauda atgūst vērtību ne tad, kad tās kļūst vairāk, bet tad, kad sistēma pārstāj katrā varas maiņā izdzēst rezultātu.
Iv.Spolan
Modeļa “Politiskās ekonomikas pamatlikums” autors
