Ja Eiropas Savienību aplūko nevis caur oficiālajiem formulējumiem, bet caur sistēmas reālo darbības mehāniku, kļūst skaidrs, kāpēc šodien tā ir labākais valsts pārvaldības modelis. Tās spēks nav IKP skaitļos, ne institūciju daudzumā un ne politiskajos paziņojumos, kas bieži mainās līdz ar varas cikliem. Tās spēks slēpjas spējā veidot vienotu vidi, kurā uzvedība kļūst paredzama un loģiska. Tieši šī paredzamība rada visas sistēmas stabilitāti, jo lēmumi vairs netiek pieņemti haotiski, bet iekļaujas kopējā koordinātu sistēmā, kas saglabā līdzsvaru pat pie iekšējām pretrunām un atšķirībām starp valstīm.
Formāli Eiropas Savienība joprojām ir valstu apvienība, kur katrai valstij ir savi likumi, politiskās institūcijas, kultūras īpatnības un savas intereses. Tomēr, ja skatās nevis uz formu, bet uz reālo funkcionēšanu, kļūst acīmredzams, ka galvenie procesi jau sen ir pārsnieguši nacionālo līmeni. Pārnacionālās normas, regulējumi un standarti veido kopēju telpu, kurā valstis vairs nevar darboties pilnīgi autonomi. Tās ir spiestas ņemt vērā vidi, kas ierobežo haotiskus lēmumus un nosaka kopējo virzienu, tādējādi pārvēršot daudzas valstis vienas loģikas elementos.
Tieši no tā izriet svarīga fiksācija, kas sākumā var šķist strīdīga, bet dziļāk analizējot kļūst loģiska un pat neizbēgama visas sistēmas izpratnei:
Eiropas Savienība ir valsts. Ne juridiskā, bet funkcionālā nozīmē.
Runa nav par simboliem, ne par formālām valsts pazīmēm un ne par robežām kartē. Runa ir par to, ka vienota vide veido vienotu uzvedību, bet uzvedība nosaka visas sistēmas ekonomisko kustību. Valstis var strīdēties, bremzēt procesus, aizstāvēt savas intereses vai pat bloķēt atsevišķus lēmumus, bet tās turpina darboties vienas konstrukcijas ietvaros. Šī konstrukcija balstās nevis uz papīra vienošanām, bet uz uzvedības sakritību, tāpēc izstāšanās no tās kļūst ne tikai par politisku soli, bet arī par stabilitātes zaudēšanas risku.
Un šeit ir svarīgi saprast pašu mehānismu bez vienkāršošanas un bez mēģinājuma to izskaidrot caur ierastajām spiediena vai kontroles kategorijām. Eiropas Savienība nepārvalda tieši, nepiespiež un neizmanto naudu kā galveno ietekmes instrumentu. Tā veido apstākļus, kuros izveidojas paredzama rīcības loģika. Bizness, valstis un cilvēki sāk darboties vienas sistēmas ietvaros nevis tāpēc, ka viņus piespiež, bet tāpēc, ka jebkura novirze kļūst ekonomiski vai strukturāli neizdevīga. Tādējādi sistēma nespiež, bet ierobežo haosu un virza uzvedību, un tieši šeit kļūst skaidrs, ka darbojas visas modeļa pamatprincips:
Pamata politiskās ekonomikas likums
Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda
Ja sistēmu sadala caur šo ķēdi, kļūst skaidrs, kur atrodas reālā vadības punkts un kāpēc tas nodrošina stabilitāti. Eiropas Savienība nestrādā ar naudu kā procesa sākumu un nemēģina vadīt ekonomiku tikai ar finanšu instrumentiem. Tā strādā ar vidi, kas nosaka uzvedību. Vispirms tiek veidota vide, tad šī vide nosaka uzvedības robežas, uzvedība ierobežo iespējamos izvēles variantus, izvēle veido pieprasījumu, un tikai pēc tam nauda fiksē rezultātu. Tas nozīmē, ka nauda nav procesu cēlonis, bet gan atspoguļo jau izveidojušos darbību struktūru sistēmā.
No tā izriet galvenais stabilitātes efekts, ko ir grūti panākt citos pārvaldības modeļos. Sistēma strādā ar cēloņiem, nevis sekām, un tieši tāpēc tai nav nepieciešama pastāvīga iejaukšanās, lai saglabātu līdzsvaru. Tā nelabo rezultātu, tā veido apstākļus, kuros rezultāts rodas pats. Tajā pašā laikā saglabājas brīvības sajūta, jo izvēle formāli paliek sistēmas dalībnieku rokās. Tomēr šī izvēle jau ir ierobežota ar vides rāmjiem, un tieši tas nodrošina stabilitāti pat tad, ja pastāv iekšēji konflikti un atšķirības.
Svarīgi ir arī noņemt ilūziju, ka runa ir par ideālu sistēmu bez pretrunām. Atšķirības starp valstīm saglabājas, intereses saduras, politiskie konflikti rodas un turpinās. Taču tie vairs neiznīcina sistēmu, jo uzvedība ir izlīdzināta un ierobežota ar kopējo vidi. Tieši tas atšķir Eiropas Savienību no modeļiem, kuros pārvaldība balstās uz spiedienu, resursiem vai naudu. Tur, kur nav vides, rodas haoss, bet tur, kur pārvaldība balstās tikai uz finansēm, rodas nestabilitāte.
Bez uzvedības kultūras iestājas haoss.
Tikai finanšu pārvaldība rada nestabilitāti.
Kuras valstis tiecas uz Eiropas Savienību un kuras ne
Ja Eiropas Savienību aplūko caur uzvedības un vides prizmu, kļūst skaidrs, kāpēc dažas valstis tiecas tajā iekļauties, bet citas paliek ārpus tās. Uz Eiropas Savienību visvairāk tiecas valstis ar parlamentārām pārvaldības formām, kur jau pastāv varas dalīšana un nav izteikta personības kulta. Šādas valstis ir tuvākas Eiropas Savienības loģikai, jo to iekšējā struktūra balstās uz saskaņošanu, nevis piespiešanu. Tām integrācija nesagrauj sistēmu, bet to pastiprina, jo sakrīt uzvedības un lēmumu pieņemšanas pamati.
Tajā pašā laikā valstis, kurās pārvaldība balstās uz spēcīgu līderi vai centralizētu varu, netiecas uz pilnīgu integrāciju vai nespēj tajā pilnvērtīgi iekļauties. Iemesls nav ekonomikā un nav resursos, bet gan pašas sistēmas loģikas nesakritībā. Eiropas Savienība balstās uz paredzamu uzvedību, ko ierobežo noteikumi un vide, kamēr centralizētās sistēmas balstās uz lēmumiem no augšas un pieļauj straujas kursa maiņas. Tāpēc šādas valstis vai nu paliek ārpus sistēmas, vai arī saskaras ar iekšējām pretrunām, mēģinot tajā iekļauties, jo to uzvedība neatbilst kopējai Eiropas Savienības loģikai.
Kā formula darbojas Eiropas Savienībā:
Personība → uzvedība → izvēle → pieprasījums → nauda
Personība
Pamata politiskās ekonomikas likums sākas ar personību, un tieši šeit Eiropas Savienība veido visas sistēmas pamatu. ES nepastāv līdera personības kults, bet svarīgākais ir kas cits. Parastam cilvēkam tiek radīta vide, kurā viņa tiesības ir aizsargātas pārnacionālā līmenī. Eiropas Savienības tiesa, Eiropas Cilvēktiesību konvencija, pārvietošanās brīvība, datu aizsardzība, vienlīdzīgi darba un uzņēmējdarbības nosacījumi — tas viss darbojas nevis deklarāciju līmenī, bet kā reāli mehānismi. Cilvēks var dzīvot, strādāt un pārvietoties starp valstīm, paliekot vienas tiesiskās loģikas ietvaros. Tas nozīmē, ka personība nav atkarīga no konkrētas valsts vai politiķa, bet ir iekļauta sistēmā, kur noteikumi ir stabili un vienoti.
Uzvedība
Nākamais elements ir uzvedība, un tieši šeit sākas reālā pārvaldība Eiropas Savienībā. ES nepārvalda tieši cilvēkus vai valstis, tā veido vidi caur direktīvām, regulām un standartiem. Vienoti noteikumi biznesam, kopīgas prasības produktiem, vides standarti, konkurences politika — tas viss veido sistēmas dalībnieku uzvedību. Uzņēmumi un valstis ir spiesti rīkoties pēc vienotiem noteikumiem, pretējā gadījumā tie zaudē piekļuvi tirgum. Rezultātā uzvedība izlīdzinās bez tiešas piespiešanas, jo novirze kļūst ekonomiski neizdevīga. Tas nodrošina paredzamību un stabilitāti bez stingra spiediena.
Izvēle
Izvēle Eiropas Savienībā nav haotiska, jo tā jau ir ierobežota ar vides rāmjiem. Cilvēks vai uzņēmums var izvēlēties starp dažādiem variantiem, bet šie varianti atbilst noteiktajiem standartiem. Piemēram, uzņēmums var izvēlēties attīstības stratēģiju, bet tam ir jāievēro vienoti konkurences un kvalitātes noteikumi. Pilsonis var izvēlēties, kur dzīvot un strādāt, bet vienotas tiesību un pienākumu sistēmas ietvaros. Tas nozīmē, ka izvēle paliek brīva, bet tā ir strukturēta. Sistēma nepārvalda pašu izvēli, tā pārvalda pieļaujamo darbību lauku, un tieši tas padara lēmumus paredzamus.
Pieprasījums
Pieprasījums Eiropas Savienībā veidojas stabilā un caurspīdīgā vidē. Vienotais tirgus ļauj precēm un pakalpojumiem brīvi pārvietoties, kas rada prognozējamu pieprasījumu visas sistēmas līmenī, nevis tikai atsevišķās valstīs. Cilvēki izdara izvēli saprotamos apstākļos, un šī izvēle veido pieprasījumu, kas nav atkarīgs no straujām politiskām izmaiņām vai nestabiliem faktoriem. Rezultātā ekonomika saņem stabilu patēriņa plūsmu, kuru var prognozēt. Pieprasījums kļūst par uzvedības un izvēles rezultātu, nevis par mākslīgi radītu instrumentu.
Nauda
Nauda Eiropas Savienībā fiksē jau izveidojušās sistēmas rezultātu, nevis to vada. Eiropas Centrālā banka un finanšu politika darbojas kā stabilizatori, nevis kā instruments uzvedības tiešai ietekmēšanai. Ekonomika tiek veidota nevis caur naudas iepludināšanu, bet caur stabilu pieprasījumu, kas rodas no paredzamas uzvedības. Tāpēc mēģinājumi pārvaldīt sistēmu tikai ar finanšu instrumentiem tiek uzskatīti par risku. ES nauda seko pieprasījumam, nevis to rada, un tas padara sistēmu stabilu un mazāk pakļautu krīzēm.
Pārvaldības modeļa globalizācija
Kad kļūst skaidrs, kā šī sistēma darbojas, kļūst arī acīmredzams, ka runa nav par konkrētu ģeogrāfiju vai vienu apvienību. Pastāv noteikts pārvaldības veids, kas balstās uz vides un uzvedības veidošanu, un tas nav piesaistīts teritorijai, robežām vai politiskām formām. Šāda sistēma var veidoties dažādās valstīs neatkarīgi viena no otras, ja sakrīt sabiedrības organizācijas un lēmumu pieņemšanas pamatprincipi. Tas nozīmē, ka runa nav par unikālu vienas zonas modeli, bet par atkārtojošos loģiku, kas parādās tur, kur uzvedība kļūst par pārvaldības pamatu.
Tieši tāpēc tādas valstis kā Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande, Norvēģija un Islande demonstrē līdzīgu stabilitāti, neskatoties uz atšķirībām izmērā, resursos un ģeogrāfijā. Tās nekopē viena otru un neaizņemas gatavas konstrukcijas, bet attīstās vienas loģikas ietvaros, kur pārvaldība balstās uz noteikumiem, vidi un paredzamu uzvedību. Pat gadījumos, kad valstis formāli nepieder pie vienas struktūras, tās jau darbojas pēc tiem pašiem principiem, kas parāda, ka runa nav par politisku integrāciju, bet par modeļa sakritību.
Šīs sistēmas ļauj saprast, kā šī loģika attīstās kopumā. Tās parāda, ka stabilitāte neveidojas no resursiem, spiediena vai finanšu instrumentiem, bet no tā, kā uzvedība ir organizēta vides ietvaros. Vērojot šādas valstis, kļūst skaidrs, ka tas nav lokāls izņēmums, bet likumsakarība, kas atkārtojas tur, kur sistēma tiek veidota no personības caur uzvedību līdz rezultātam.
Arī kultūras un sociālie procesi šeit nav vienas sistēmas ietekme uz otru, bet gan līdzīgas vides atspoguļojums. Vērtību, reakciju un uzvedības modeļu sakritība rodas nevis tāpēc, ka viena valsts ietekmē otru, bet tāpēc, ka tās sākotnēji balstās uz vienādiem principiem. Tas izpaužas visos līmeņos — no institūcijām līdz ikdienas lēmumiem, kas padara šādas sistēmas savstarpēji saderīgas.
Tādējādi kļūst skaidrs, ka runa ir par sistēmu grupu, kas attīstās vienas loģikas ietvaros un sasniedz stabilitāti caur uzvedības pārvaldību. Tieši tāpēc tādas valstis kā Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande, Norvēģija un Islande pēc savas būtības ir ļoti tuvas, neatkarīgi no to formālā statusa, ģeogrāfijas vai politiskās konstrukcijas.
Sistēmas attīstības varianti
Kad kļūst saprotama šī modeļa loģika, rodas jautājums par tās turpmāko attīstību. Runa nav par paplašināšanos klasiskā nozīmē un ne par piespiedu apvienošanu, bet par dabisku to sistēmu tuvināšanos, kuras jau ir veidotas pēc vienādiem principiem. Ja pārvaldība balstās uz vides un uzvedības veidošanu, šādas sistēmas neizbēgami sāk virzīties vienā virzienā. Tas nenotiek spiediena vai ārējas ietekmes dēļ, bet tāpēc, ka sakrīt pats pamats — lēmumu pieņemšanas struktūra un darbības loģika.
Tāpēc var prognozēt, ka nākotnē tādas valstis kā Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande, Norvēģija, Islande un Apvienotā Karaliste var pāriet uz dziļāku savstarpējās sadarbības formu. Apvienotajai Karalistei jau ir pieredze, dzīvojot šīs sistēmas ietvaros, un tas parāda tās pilnīgu saderību ar šo pārvaldības modeli. Runa var būt par konfederāciju vai citu kopīgas struktūras formu, kurā saglabājas formāla neatkarība, bet tiek pastiprināta vienota noteikumu un sadarbības sistēma. Iemesls tam nav ne politika, ne ekonomika, bet tas, ka šo valstu sistēmas pēc būtības jau ir līdzīgas, un pārvaldības modeļa sakritība padara šādu attīstību loģisku.
Pārvaldības modeļa sakritība neizbēgami ved pie tuvināšanās, jo vienādas sistēmas nevar attīstīties pilnīgi izolēti cita no citas.
Secinājums: pārvaldība caur uzvedību
Tādējādi kļūst skaidrs, ka mūsdienu pārvaldības sistēmas stabilitāti nenosaka valsts forma, resursi vai finanšu instrumenti. To nosaka vide un uzvedība, ko šī vide veido. Tieši tas ir pamatā modelim, ko šodien demonstrē Eiropas Savienība un tai līdzīgās sistēmas neatkarīgi no to ģeogrāfijas vai politiskās konstrukcijas.
Tas nozīmē, ka reālā pārvaldība notiek nevis naudas līmenī un ne atsevišķu lēmumu līmenī, bet apstākļu veidošanas līmenī, kuros šie lēmumi tiek pieņemti. Tur, kur veidojas stabila vide, rodas paredzama uzvedība. Tur, kur uzvedība kļūst paredzama, veidojas stabila izvēle, rodas pieprasījums un tikai pēc tam parādās naudas kustība.
Tāpēc pamata politiskās ekonomikas likums vairs nav abstrakta shēma, bet kļūst par instrumentu reālo procesu izpratnei. Tas izskaidro nevis atsevišķus gadījumus, bet pašas sistēmas darbības principu, kur personība veido pamatu, uzvedība nosaka robežas, izvēle fiksē darbību, pieprasījums uzsāk kustību, bet nauda tikai fiksē rezultātu.
Tas, kurš veido uzvedību, pārvalda sistēmu. Tas, kurš pārvalda sistēmu, pārvalda ekonomiku.
Iv.Spolan
Modeļa “Politiskās ekonomikas pamatlikums” autors
