Visu XX gadsimtu pasaules konflikti tika skaidroti caur ideoloģijām. Demokrātija pret fašismu. Kapitālisms pret komunismu. Brīvā pasaule pret totalitārismu. Šī pieeja šķita pašsaprotama — katrai pusei bija sava ideja, sava grāmata, savs līderis, kurš šo ideju iemiesoja.
Taču, ja skatās nevis uz ideoloģiju, kas mainījās dažādos vēstures posmos, bet uz reālo pārvaldības mehāniku — aina pilnībā mainās.
Politiskās ekonomikas pamatlikums parāda vienkāršu lietu:
Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda
Ja skatās caur šo ķēdi, kļūst redzams galvenais — jebkurai sistēmai ir viens uzdevums: veidot uzvedību.
Tieši šeit iet patiesā dalījuma līnija, no kuras rodas konflikti, spriedze un kari.
Tā neiet starp idejām. Tā iet starp sistēmām. Starp tām, kur vide veido uzvedību neatkarīgi no personības, un tām, kur personība veido vidi sev apkārt.
Šī atšķirība izskaidro vairāk nekā jebkura ideoloģija. Un tā ir tikpat aktuāla šodien kā pirms simts gadiem.
Pirmais pasaules karš — tā nebija ideoloģiju karš, bet sistēmu sadursme, kas dažādi veidoja cilvēku uzvedību
Pirmo pasaules karu parasti skaidro ar nacionālismu, imperiālismu un alianšu sistēmu. Tas ir vienkāršāk — ir iemesli, valstis un notikumu ķēde.
Bet, ja skatās dziļāk, parādās cita aina. Tas nebija ideju konflikts, bet dažādu cilvēku pārvaldības veidu konflikts.
No vienas puses bija Lielbritānija un Francija (Trešā republika). Tās bija parlamentāras sistēmas, kur noteikumi un institūcijas ierobežoja viena cilvēka varu. Neviens līderis nevarēja pilnībā pakļaut sistēmu sev. Cilvēku uzvedība tika veidota caur likumiem, procedūrām un stabilu vidi.
No otras puses bija Vācijas impērija, Austroungārija un Osmaņu impērija. Tās bija centralizētas sistēmas, kur galvenie lēmumi bija atkarīgi no monarha vai šaura varas loka. Tur tieši personība noteica virzienu — no tās bija atkarīgs, kā darbosies visa sistēma un kā rīkosies cilvēki.
Svarīgi saprast: viņi necīnījās ideoloģiju dēļ. Tā nebija cīņa starp “brīvību” un “apspiešanu” tādā veidā, kā to bieži pasniedz.
Tā bija sadursme starp diviem dažādiem pārvaldības principiem — pārvaldība caur sistēmu un pārvaldība caur personību.
- Vienā gadījumā cilvēku uzvedību noteica noteikumu sistēma, kas pastāvēja neatkarīgi no konkrēta līdera.
- Otrā gadījumā cilvēku uzvedību noteica vienas personības griba, kura varēja mainīt noteikumus savā labā.
Šī atšķirība kļuva par konflikta pamatu.
Rezultātā uzvarēja Lielbritānija, Francija un viņu sabiedrotie — tas ir, sistēmas, kur noteikumi un institūcijas izrādījās spēcīgākas par viena cilvēka varu.
La Seconda guerra mondiale — la stessa linea di divisione
La Seconda guerra mondiale viene solitamente descritta come una lotta tra democrazia e fascismo. È una spiegazione familiare, ma non mostra come le cose fossero realmente strutturate.
Se si guarda alla configurazione reale, il quadro cambia.
All’inizio della guerra, l’URSS agì insieme alla Germania e partecipò alla divisione e all’occupazione di stati indipendenti dell’Europa orientale. Questo è importante perché mostra che la questione non era l’ideologia.
Sia l’URSS sia la Germania nazista erano sistemi centralizzati con il potere concentrato nelle mani di una sola persona. Sia Stalin sia Hitler utilizzavano la stessa logica sistemica — la personalità forma l’ambiente, e l’ambiente sopprime ogni comportamento che non coincide con la volontà del centro.
Dopo l’attacco della Germania, l’URSS si trovò in una posizione vulnerabile, chiese supporto e si unì alla Gran Bretagna, agli Stati Uniti e ai loro alleati.
Il conflitto tra Germania e URSS non nacque da differenze ideologiche. La causa era sistemica: due modelli centralizzati non possono esistere nello stesso spazio, perché ciascuno tende al controllo totale dell’ambiente.
Anche qui si manifestò la stessa divisione tra sistemi.
- Da una parte — sistemi in cui il comportamento è formato attraverso la personalità e il potere centralizzato.
- Dall’altra — sistemi in cui il comportamento è formato attraverso regole e un ambiente stabile, indipendente da una singola persona.
Alla fine, vinsero la Gran Bretagna, gli Stati Uniti e i loro alleati — non per le idee, ma perché i loro sistemi si dimostrarono più stabili. L’ambiente continuò a funzionare anche quando le personalità dei leader cambiavano.
Otrais pasaules karš — tā pati dalījuma līnija
Otro pasaules karu parasti raksturo kā cīņu starp demokrātiju un fašismu. Tas ir ierasts skaidrojums, taču tas neparāda, kā viss patiesībā bija uzbūvēts.
Ja skatās uz reālo konfigurāciju, aina kļūst citāda.
Kara sākumā PSRS darbojās kopā ar Vāciju un piedalījās neatkarīgu Austrumeiropas valstu sadalē un okupācijā. Tas ir svarīgi, jo parāda — jautājums nebija ideoloģijā.
Gan PSRS, gan nacistiskā Vācija bija centralizētas sistēmas, kur vara bija koncentrēta vienas personas rokās. Gan Staļins, gan Hitlers izmantoja vienu un to pašu sistēmisko loģiku — personība veido vidi, bet vide apspiež jebkuru uzvedību, kas neatbilst centra gribai.
Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS nonāca ievainojamā situācijā, lūdza atbalstu un pievienojās Lielbritānijai, ASV un viņu sabiedrotajiem.
Konflikts starp Vāciju un PSRS neradās ideoloģisku atšķirību dēļ. Iemesls bija sistēmisks: divi centralizēti modeļi nevar pastāvēt vienā telpā, jo katrs tiecas pēc pilnīgas kontroles pār vidi.
Arī šeit atkal parādījās tas pats dalījums starp sistēmām.
- No vienas puses — sistēmas, kur uzvedība tiek veidota caur personību un centralizētu varu.
- No otras puses — sistēmas, kur uzvedība tiek veidota caur noteikumiem un stabilu vidi, neatkarīgu no vienas personas.
Beigās uzvarēja Lielbritānija, ASV un viņu sabiedrotie — nevis ideju dēļ, bet tāpēc, ka viņu sistēmas izrādījās stabilākas. Vide turpināja darboties arī tad, kad līderu personības mainījās.
Aukstais karš — ne kapitālisms pret komunismu
Auksto karu parasti skaidro kā kapitālisma un komunisma pretstāvi. Brīvais tirgus pret plānveida ekonomiku. Individuālisms pret kolektīvismu. Šī shēma ir ierasta, taču tā neizskaidro, kā sistēma patiesībā darbojās.
Ja skatās dziļāk, parādās cita aina. Tas nebija ideju konflikts, bet gan pārvaldības sistēmu sadursme.
No vienas puses bija ASV, Rietumeiropa, Kanāda un Austrālija. Tās bija parlamentāras sistēmas (ASV — prezidentāla republika ar varas dalīšanu), kur institūcijas veido paredzamu vidi neatkarīgi no līdera personības. Prezidenti un premjerministri mainījās, bet pati sistēma turpināja darboties.
No otras puses bija PSRS, Ķīna, Kuba un Ziemeļkoreja. Tās bija centralizētas sistēmas, kur līdera personība noteica visas sistēmas virzienu. Staļins, Mao, Kastro, Kims — sabiedrības uzvedība tika veidota caur centra gribu.
Ideoloģija bija tikai ārējais slānis. Aiz tās atradās reālais pārvaldības modelis, kur izšķirošais faktors bija tas, kas veido uzvedību — sistēma vai personība.
Tieši tāpēc, kad PSRS sāka sabrukt, sistēma sabruka ļoti ātri. Okupētās valstis atjaunoja savu neatkarību, un centralizētais pārvaldības modelis sāka izjukt līdz ar kontroles zaudēšanu pār vidi.
Tajā pašā laikā Baltijas valstis neveidojās no jauna — tās atjaunoja savu valstiskumu, kas pastāvēja pirms okupācijas, un ātri sāka integrēties starptautiskajā sabiedrībā, jo valsts institūcijas tika atjaunotas.
Vienlaikus PSRS sabrukuma rezultātā izveidojās 12 jaunas valstis, kuras sāka veidot savas sistēmas no nulles apstākļos, kur nebija stabilas institucionālās vides.
Un tieši šeit atkal parādījās tas pats būtiskais dalījums.
Tur, kur vara palika koncentrēta vienas personas vai šaura loka rokās, valstis turpināja virzīties pēc tās pašas centralizētās loģikas un palika Maskavas ietekmes orbitā.
Tur, kur sāka veidoties institūcijas un noteikumi, kas nav atkarīgi no konkrētas personas, vai tika ierobežotas varas pilnvaras, valstis pakāpeniski izgāja no šīs loģikas un mainīja savu attīstības virzienu.
Šodien — tā pati dalījuma līnija, tikai bez ideoloģijas
Šodien ideoloģiskā vitrīna praktiski ir pazudusi. Neviens vairs atklāti nevirza fašismu vai komunismu kā globālu modeli. Taču dalījuma līnija starp sistēmām nekur nav pazudusi.
Ja skatās caur sistēmu, kļūst skaidrs galvenais: pasaule joprojām ir sadalīta nevis pēc idejām, bet pēc tā, kā tiek veidota un kontrolēta uzvedība.
No vienas puses atrodas ES, Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande, Norvēģija, Islande, Japāna un Dienvidkoreja. Tās ir sistēmas, kur vide veido uzvedību neatkarīgi no līdera personības. Politiķi mainās, bet noteikumi paliek. Tieši tāpēc šīs valstis tuvinās viena otrai — ne ideoloģijas dēļ, bet tāpēc, ka sakrīt to sistēmas loģika.
No otras puses atrodas Krievija, Ķīna, Ziemeļkoreja, kā arī vairākas Tuvo Austrumu un Āfrikas valstis. Tās ir centralizētas sistēmas, kur personība veido vidi. Šeit uzvedība tiek noteikta no augšas, un stabilitāte balstās centrā. Arī šīs valstis tuvinās — ne ideju dēļ, bet tāpēc, ka tās ir uzbūvētas pēc vienas un tās pašas loģikas.
Un tieši šeit svarīgi kļūst robežgadījumi — tie vislabāk parāda, kā darbojas šis princips.
Francija ir prezidentāla republika ar spēcīgu līdera lomu. Taču tā atrodas ES vidē, kas ierobežo straujus un neprognozējamus lēmumus. Šī vide notur sistēmu stabilitātē.
Polija ir līdzīgs gadījums. Mēģinājumi pastiprināt varu un virzīt sistēmu personības virzienā uzreiz sastopas ar ES vides ierobežojumiem. Sistēma neļauj pilnībā pāriet uz centralizētu modeli.
Turcija ir pretējs piemērs. Valsts ar parlamentāru vēsturi spēcīgas personības ietekmē sāka virzīties uz centralizētu modeli. Rezultāts — sistēmas nestabilitāte un ierobežota integrācija Eiropas vidē.
ASV ir atsevišķs un sarežģīts gadījums. Sistēma ir veidota uz institūcijām un varas dalīšanu. Taču šodien arvien biežāk redzams, ka personība sāk ietekmēt vidi vairāk nekā vide ierobežo personību. Tā ir kustība centralizētas loģikas virzienā, un sistēma jau rāda spriedzes pazīmes.
Beigās aina paliek tā pati. Dalījuma līnija nav pazudusi. Tā ir tā pati, kas bija pirms simts gadiem.
To var saprast caur vienkāršu ķēdi:
Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda
Jebkura sistēma sākas ar cilvēku. Bet pēc tam rodas galvenais jautājums — kas nosaka viņa uzvedību?
Dažās valstīs to nosaka noteikumi. Likumi, institūcijas un procedūras darbojas neatkarīgi no tā, kurš ir pie varas. Prezidents mainās, bet sistēma turpina darboties. Cilvēki saprot, ko sagaidīt rīt.
Citās valstīs uzvedību nosaka konkrēta persona vai šaurs cilvēku loks augšgalā. Tie nosaka noteikumus un var tos mainīt savās interesēs. Sistēmas stabilitāte balstās uz viņiem — un tikai uz viņiem.
Tāpēc valstis nedalās pēc ideoloģijas un ne pēc politiķu teiktā.
Dalījums ir vienkāršs — kas un kā veido cilvēku uzvedību.
- Tur, kur to dara sistēma, rodas paredzamība.
- Tur, kur to dara personība, rodas atkarība un ar laiku — nestabilitāte.
Pēc šī paša principa var saprast, kāpēc vienas valstis tuvinās, bet citas nonāk konfliktā.
Un tas ļauj ieraudzīt galveno — kādā virzienā katra sistēma virzās.
Dalījums nav starp ideoloģijām.
Dalījums ir starp to, kas veido uzvedību — sistēma vai personība.
Iv.Spolan
Modeļa “Politiskās ekonomikas pamatlikums” autors
