Spēcīgu valsti nenosaka tikai policistu skaits, armijas lielums vai drošībai paredzētā budžeta apjoms. Šie rādītāji ir svarīgi, taču tie neizskaidro galveno: cik lielā mērā pati valsts uzbūve ir pasargāta no korupcijas, politiskas pārņemšanas, varas koncentrācijas un ārējas ietekmes.
Drošības sistēma nav vienkārši iestāžu kopums, kas uztur kārtību, izmeklē noziegumus un valsts vārdā piemēro piespiešanu. Tā ir viens no galvenajiem Sistēmas formas elementiem. Tieši caur drošības struktūrām valsts parāda, kā tā aizsargā tiesības, kā ierobežo varu, kā reaģē uz noziedzību un kā neļauj vienai grupai iegūt kontroli pār visu piespiešanas mehānismu.
Ja uz šo jautājumu skatās caur Politiskās ekonomikas pamatlikumu, kļūst skaidrs: drošības struktūru uzbūve ietekmē ne tikai drošību. Tā ietekmē sabiedrības Uzvedību, cilvēka Izvēli, Pieprasījumu pēc aizsardzības, Naudu un Naudas virzienu. Galu galā tā ietekmē pašu Sistēmas formu.
Kad piespiešanas vara ir koncentrēta vienā centrā, valsts iegūst vienkāršāku pārvaldību. Taču vienlaikus tā rada bīstamu koncentrācijas punktu. Ja šis centrs nonāk koruptīvā, politiskā vai ārējā ietekmē, apdraudēta kļūst gandrīz visa valsts drošības sistēma.
Tieši tāpēc vairākās Eiropas valstīs drošības funkcijas vēsturiski ir sadalītas starp dažādām struktūrām, ministrijām un pārvaldes līmeņiem. Šis modelis nav nejauša birokrātiska sarežģītība. Tas ir veids, kā nepieļaut, lai valsts spēks pārvērstos par viena administratīva centra monopolu.
Eiropa izmanto dažādus modeļus
Eiropā nav viena universāla policijas un drošības iestāžu organizācijas modeļa. Dažas valstis sistēmu veido ap spēcīgu Iekšlietu ministriju. Šāds modelis ir vienkāršāks, lētāks, ātrāk pārvaldāms un ērtāks vertikālai komandvadībai.
Taču pastāv arī cita pieeja. Tajā drošības funkcijas tiek sadalītas starp vairākiem kontūriem: civilo policiju, militāra tipa struktūrām ar policijas funkcijām, finanšu policiju, penitenciāro sistēmu, prokuratūru, tiesām un pašvaldību līmeni.
Šāda modeļa jēga nav radīt vairāk iestāžu tikai skaita dēļ. Tā jēga ir panākt, lai valsts spēks nebūtu savākts vienās rokās. Ja viss ir atkarīgs no viena centra, šis centrs kļūst pārāk nozīmīgs. Caur to var izdarīt spiedienu uz sabiedrību, uzņēmējdarbību, tiesām, pašvaldībām un politiskajiem oponentiem.
Sadalītais modelis darbojas citādi. Tas rada vairākas vertikāles, vairākus informācijas avotus un vairākus likumīgus reakcijas kanālus. Viena struktūra var būt atbildīga par sabiedrisko kārtību, cita — par militāro jeb otro drošības kontūru, trešā — par finanšu noziegumiem, ceturtā — par penitenciāro sistēmu, piektā — par vietējo līmeni.
Šāda sistēma ir sarežģītāka. Tā ir dārgāka. Tā prasa koordināciju. Taču tieši šī sarežģītība rada aizsardzību pret valsts pārņemšanu caur vienu administratīvu mezglu.
Itālija kā galvenais sadalītā modeļa piemērs
Itālija ir viens no uzskatāmākajiem sadalītas drošības sistēmas piemēriem Eiropā.
Itālijā vienlaikus darbojas vairākas lielas drošības struktūras: Polizia di Stato, Carabinieri, Guardia di Finanza, Polizia Penitenziaria un Polizia Locale. Itālijas Iekšlietu ministrija caur Sabiedriskās drošības departamentu atbild par kārtību, sabiedrisko drošību un policijas spēku koordināciju; Carabinieri ir militāra daba un savs uzdevumu loks; Guardia di Finanza ir ekonomikas un finanšu policija; penitenciārā sistēma atrodas Tieslietu ministrijas kontūrā.
Šeit ir svarīgi nejaukt terminus. Itālijā centrālais otrā drošības kontūra piemērs ir tieši Carabinieri. Šajā rakstā tie ir jāsauc par Carabinieri, nevis par žandarmēriju. Francijas Gendarmerie nationale ir atsevišķs citas valsts piemērs, nevis Itālijas modeļa nosaukums.
Polizia di Stato ir civilā valsts policija. Tā ir saistīta ar iekšējo drošību, sabiedrisko kārtību, izmeklēšanu un ikdienas policijas darbu.
Carabinieri ir atsevišķs korpuss ar militāru dabu un policijas funkcijām. Tie piedalās sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, veic policijas uzdevumus un vienlaikus saglabā saikni ar valsts aizsardzības loģiku. Carabinieri oficiālajos materiālos norādīts, ka korpusam ir dažādas pakļautības līnijas: kā bruņotam spēkam — militāro uzdevumu jomā, un arī kā struktūrai, kas pilda ar sabiedrisko kārtību un drošību saistītas funkcijas.
Guardia di Finanza ir atsevišķa ekonomikas un finanšu policijas struktūra. Tās nozīme ir daudz plašāka par parastām nodokļu pārbaudēm. Tā strādā ar finanšu noziegumiem, ekonomisko noziedzību, nelikumīgu naudas apriti, naudas atmazgāšanu, kontrabandu un valsts finanšu interešu aizsardzību. Pašas Guardia di Finanza oficiālajos dokumentos tā raksturota kā mūsdienīgs policijas korpuss, kas paredzēts ekonomikas un finanšu noziedzības novēršanai un apkarošanai.
Polizia Penitenziaria atrodas penitenciārās sistēmas kontūrā. Itālijas Tieslietu ministrija norāda, ka Penitenciārās administrācijas departaments darbojas Tieslietu ministrijas ietvaros un ir atbildīgs par pasākumiem, kas saistīti ar ieslodzīto turēšanu, personāla pārvaldību un penitenciāro sistēmu.
Polizia Locale vai Polizia Municipale darbojas vietējā līmenī. Tās pilnvaras ir atkarīgas no konkrētā tiesiskā regulējuma, pašvaldības un reģiona, taču pats vietējā policijas līmeņa pastāvēšanas fakts pievieno vēl vienu kontroles slāni starp centrālo varu un sabiedrību.
Pirmajā brīdī šāda sistēma var šķist pārslogota. Taču tieši tajā redzams galvenais: valsts neatdod visu spēku vienai iestādei. Drošības sistēma ir sadalīta vairākos kontūros, un katrs no tiem sedz savu valsts noturības daļu.
Kāpēc tieši Itālija ir svarīga šai analīzei
Itālija ir svarīga ne tāpēc, ka tās modelis būtu ideāls. Tam ir augstas izmaksas, sarežģīta koordinācija, pilnvaru pārklāšanās, konkurence starp struktūrām un pastāvīga nepieciešamība vienoties.
Taču Itālija ir svarīga kā valsts piemērs, kura vēsturiski ir saskārusies ar mafiju, korupciju, reģionāliem klaniem, ēnu ekonomiku, politisku ietekmi un organizētās noziedzības tīkliem. Šādā vidē pārāk centralizēta drošības sistēma būtu ērta ne tikai valstij, bet arī tiem, kuri vēlētos šo valsti kontrolēt.
Ja noziedzīgam vai koruptīvam tīklam pietiek ietekmēt tikai vienu drošības vertikāli, valsts kļūst ievainojama. Ja pastāv dažādas struktūras ar atšķirīgām pilnvarām un atšķirīgu institucionālo loģiku, pilnīga kontrole kļūst daudz grūtāka.
Tas nenozīmē, ka sadalīts modelis pilnībā iznīcina korupciju. Neviena administratīva konstrukcija pati par sevi nevar novērst korupciju. Taču sadalīts modelis padara korupciju dārgāku, sarežģītāku un mazāk stabilu.
Korupcijai ir vajadzīga vienkārša shēma. Tai ir vajadzīgs skaidrs ieejas punkts, skaidrs priekšnieks, skaidra lēmumu ķēde un skaidrs veids, kā bloķēt izmeklēšanu. Sadalīta sistēma šo vienkāršību izjauc.
Ja viena iestāde tiek skarta ar korupciju, cita var saglabāt patstāvību. Ja viens kanāls tiek slēgts, cits var palikt atvērts. Ja viena struktūra nevēlas redzēt problēmu, cita to var ieraudzīt caur savu kompetenci.
Tieši tajā izpaužas Itālijas modeļa aizsargfunkcija.
Citi Eiropas varianti: Francija, Spānija, Portugāle un Vācija
Itālija rāda vienu sadalītas drošības sistēmas variantu — caur Carabinieri, civilo policiju, finanšu policiju, penitenciāro policiju un pašvaldību līmeni.
Francijā līdzīga loģika ir īstenota citādi — caur Gendarmerie nationale. Tie nav Carabinieri, bet Gendarmerie nationale: militāras dabas struktūra, kas pilda policijas funkcijas un piedalās iekšējās drošības sistēmā. Gendarmerie nationale un Iekšlietu ministrijas oficiālie avoti to raksturo kā militāru spēku ar uzdevumiem sabiedriskās drošības, tiesu policijas, kārtības uzturēšanas un aizsardzības noturības jomā.
Spānijā līdzīgu lomu pilda Guardia Civil. Tas ir militāras dabas drošības spēks ar valsts mēroga pilnvarām. Eiropas žandarmērijas struktūra Guardia Civil tieši raksturo kā valsts drošības spēku ar militāru dabu un kompetenci visā valstī.
Portugālē darbojas Guarda Nacional Republicana. Tā arī pieder pie žandarmērijas tipa struktūrām: to veido militāri elementi, tā ievēro militāru organizāciju un pilda drošības uzdevumus.
Vācija ir organizēta citādi. Tur būtiska nozīme ir federālajai uzbūvei: pastāv federālā policija, bet ievērojama ikdienas policijas darba daļa notiek federālo zemju līmenī. Bundespolizei oficiālā vietne Federālo policiju raksturo kā atsevišķu federālu drošības struktūru, savukārt Vācijas Iekšlietu ministrija atsevišķi norāda federālo spēku un federālo zemju spēku lomu.
Šie modeļi nav vienādi. Itālijas Carabinieri nav Francijas Gendarmerie nationale. Francijas Gendarmerie nationale nav Spānijas Guardia Civil. Vācijas modelis vispār nav būvēts ap žandarmēriju, bet gan ap federālu pilnvaru sadalījumu.
Taču kopējais princips atkārtojas: valstij nevajadzētu būt organizētai tā, lai visa drošības vara būtu atkarīga no viena administratīva centra.
Pilnvaru pārklāšanās kā aizsardzība, nevis tikai problēma
Viens no pretrunīgākajiem sadalītā modeļa elementiem ir pilnvaru pārklāšanās. Pirmajā brīdī tas šķiet trūkums. Vairāki dienesti var strādāt ar līdzīgām noziegumu kategorijām, konkurēt savā starpā, strīdēties par kompetenci un dublēt daļu darba.
Taču drošības jomā pilnvaru pārklāšanās ne vienmēr ir trūkums. Daudzos gadījumos tā ir viens no galvenajiem valsts aizsardzības mehānismiem.
Noziedzība reti pastāv tīrā veidā. Narkotikas var būt saistītas ar naudas atmazgāšanu. Naudas atmazgāšana var būt saistīta ar korupciju. Korupcija var būt saistīta ar politisku aizsardzību. Politiska aizsardzība var būt saistīta ar spiedienu uz izmeklēšanu. Spiediens uz izmeklēšanu var būt saistīts ar valsts institūciju pārņemšanas draudiem.
Ja tas viss nonāk tikai vienā sistēmā, noziedzīgais tīkls saņem skaidru uzdevumu: kontrolēt tieši šo sistēmu.
Taču, ja reaģēt var dažādas iestādes, visu procesu noslēgt kļūst daudz grūtāk. Viena iestāde var nepamanīt problēmu, bet cita to var pacelt. Viena struktūra var nonākt zem spiediena, bet cita var saglabāt patstāvību. Viens kanāls var tikt bloķēts, bet cits var turpināt darbu.
Tieši tāpēc pilnvaru pārklāšanos ne vienmēr vajadzētu uzskatīt par kļūdu. Pareizi veidotā sistēmā tas nav haoss, bet papildu aizsardzības līmenis.
Valstij ir svarīgi ne tikai izvairīties no dublēšanās. Ir svarīgi neradīt situāciju, kurā korupcija, noziedzīga grupa vai ārējs spēks zina: pietiek kontrolēt vienu kabinetu, vienu departamentu, vienu ministru vai vienu vertikāli.
Finanšu policija un naudas virziens
Īpaša nozīme ir finanšu policijai vai atsevišķām struktūrām, kas nodarbojas ar ekonomiskajiem un finanšu noziegumiem.
Caur Politiskās ekonomikas pamatlikumu redzams, ka nauda pati par sevi nenosaka valsts formu. Izšķirošais faktors ir naudas virziens. Nauda var iet attīstībā, ražošanā, izglītībā, infrastruktūrā, drošībā un dzīves kvalitātē. Taču tā var iet arī korupcijā, kukuļošanā, ēnu tīklos, politiskā ietekmē, noziedzīgās grupās, informācijas operācijās un ārējā kontrolē.
Ja valsts nekontrolē destruktīvu naudas virzienu, šī nauda sāk mainīt pašu sistēmu. Tā pērk lēmumus, rada atkarības, veido koruptīvas saites un ietekmē amatpersonas, tiesas, policiju, medijus, partijas un vietējās administrācijas.
Tāpēc finanšu policija nav sekundārs elements. Tā ir viens no galvenajiem instrumentiem, kas pasargā valsti no naudas pārvēršanās par varas pārņemšanas mehānismu.
Itālijas modelī šī loma īpaši skaidri redzama caur Guardia di Finanza. Tā parāda, ka cīņa pret noziedzību nevar aprobežoties tikai ar izpildītāju aizturēšanu. Valstij ir jāredz finanšu plūsma, jo tieši caur naudu bieži notiek noziedzīga vai ārēja tīkla faktiskā vadība.
Ja nauda iet ražošanā, attīstībā un normālā ekonomikā, tā stiprina sabiedrību. Ja nauda iet korupcijā un institūciju pārņemšanā, tā sāk mainīt Sistēmas formu. Un, kad mainās Sistēmas forma, tā atgriežas atpakaļ un ietekmē Uzvedību, Izvēli un Personību.
Cilvēks pārstāj ticēt tiesībām. Uzņēmējdarbība pārstāj ticēt godīgai konkurencei. Sabiedrība sāk uzskatīt sakarus, kukuļus, noteikumu apiešanu un aizsargājošu uzvedību par normu.
Tāpēc kontrole pār naudas virzienu nav tikai finanšu jautājums. Tas ir valsts noturības jautājums.
Pašvaldības policija kā zemākais aizsardzības līmenis
Pašvaldības policiju bieži uztver kā otršķirīgu struktūru. To saista ar stāvvietām, satiksmi, tirgiem, sīkiem pārkāpumiem, vietējo kārtību un administratīvo kontroli.
Taču vietējam līmenim ir dziļāka nozīme. Tieši šajā līmenī valsts vistuvāk sastopas ar cilvēka reālo dzīvi. Pašvaldības policija redz ielas, rajonus, vietējos konfliktus, nelikumīgu tirdzniecību, spiedienu uz uzņēmējiem, shēmas ap zemi, būvniecību, transportu, migrāciju un vietējo administrāciju.
Ja visa informācija iet tikai caur centrālajām struktūrām, valsts var zaudēt saikni ar sabiedrības reālo uzvedību. Centrāla iestāde redz statistiku, taču ne vienmēr redz vietējo vidi.
Pašvaldības policijai nav jāaizstāj valsts policija. Taču tā var būt papildu valsts sensors. Tā rada vēl vienu novērošanas, reakcijas un kontroles līmeni starp centrālo varu un sabiedrību.
Valstīm, kuras atrodas ārēja spiediena apstākļos, tas ir īpaši svarīgi. Ārējā ietekme bieži darbojas ne tikai caur galvaspilsētu, bet arī caur vietējām saitēm, biznesa tīkliem, pašvaldību grupām, vietējiem medijiem, administratīvu spiedienu un vietējo korupciju.
Ja pašvaldību līmenis ir vājš, pretinieks vai koruptīvs tīkls var nostiprināties no apakšas. Ja pašvaldību līmenis ir iekļauts kopējā tiesiskajā sistēmā un tam ir saprātīgas pilnvaras, tas kļūst par valsts aizsargapvalka daļu.
Otrais drošības kontūrs
Pēc Itālijas piemēra ir svarīgi runāt precīzi, bez jaukšanas.
- Itālijā — Carabinieri.
- Francijā — Gendarmerie nationale.
- Spānijā — Guardia Civil.
- Portugālē — Guarda Nacional Republicana.
Vispārējā analīzē to visu var saukt par otro drošības kontūru. Juridiski tās nav vienas un tās pašas struktūras, taču sistēmiski tās pilda līdzīgu funkciju: līdzās parastajai civilajai policijai pastāv vēl viena drošības struktūra, kas saistīta ar disciplīnu, aizsardzības loģiku, teritoriālo noturību vai militāru dabu.
Šāds kontūrs ir īpaši svarīgs krīzes apstākļos. Civilā policija nodarbojas ar parasto noziedzību, sabiedrisko kārtību un iedzīvotāju aizsardzību. Taču hibrīddraudu, sabotāžas, spiediena uz kritisko infrastruktūru, militāra riska vai iekšējas destabilizācijas laikā valstij var būt vajadzīga struktūra, kas atrodas tuvāk aizsardzības sistēmai.
Tas nenozīmē, ka otrajam kontūram būtu jāaizstāj civilā policija. Tas būtu bīstami. Civilajai policijai ir jāpaliek ikdienas drošības pamatam. Taču otrais kontūrs ir vajadzīgs, lai valstij nebūtu viena atteices punkta.
Ja viena struktūra ir pārslogota, citai jāspēj rīkoties. Ja viens kanāls ir paralizēts, citam jāpaliek darbspējīgam. Ja civilā sistēma sastopas ar militāra tipa draudiem, valstij nav jāsāk viss no nulles.
Spēka centralizācija un politiskās pārņemšanas risks
Centralizētas drošības sistēmas galvenā problēma nav tikai korupcija. Vēl bīstamāka ir politiska pārņemšana.
Ja viena politiska grupa iegūst kontroli pār vienīgo drošības vertikāli, tā iegūst spiediena instrumentu pret sabiedrību. Caur šādu sistēmu var izdarīt spiedienu uz uzņēmējdarbību, oponentiem, medijiem, tiesām, pašvaldībām un neatkarīgām institūcijām.
Ārēji valsts var turpināt izskatīties spēcīga. Taču iekšēji tā sāk zaudēt savu tiesisko dabu. Drošības sistēma pārstāj būt valsts instruments un kļūst par vienas grupas instrumentu.
Caur Politiskās ekonomikas pamatlikumu tas nozīmē Sistēmas formas deformāciju. Valsts sāk atgriezt spiedienu atpakaļ uz sabiedrību. Pieprasījums kļūst aizsargājošs. Cilvēki sāk pieprasīt nevis attīstību, bet drošību no pašas valsts. Izvēle sašaurinās. Uzvedība kļūst piesardzīga, atkarīga un pielāgojoša. Personība zaudē telpu patstāvībai.
Tāpēc drošības struktūru nodalīšanai ir nozīme ne tikai policijas jomā. Tā ietekmē visu sociālo vidi.
Ja cilvēks saprot, ka visi aizsardzības kanāli ir atkarīgi no viena centra, viņš sāk meklēt nevis tiesības, bet pieeju šim centram. Ja uzņēmums saprot, ka visi draudi un pārbaudes nāk no vienas vertikāles, tas sāk maksāt nevis par attīstību, bet par drošību. Ja sabiedrība redz, ka drošības sistēma kalpo vienai grupai, uzticēšanās valstij tiek sagrauta.
Tādējādi drošības spēka centralizācija maina ne tikai administrāciju. Tā maina cilvēku uzvedību.
Ārējais apdraudējums un hibrīdspiediens
Valstīm, kas atrodas blakus potenciālam pretiniekam, drošības arhitektūras jautājums kļūst par nacionālās drošības jautājumu.
Mūsdienu ārējais spiediens reti sākas tikai ar tiešu militāru triecienu. Vispirms nāk informācijas operācijas, koruptīvas saites, politiska ietekme, ekonomiska iekļūšana, darbs ar vietējām elitēm, spiediens uz drošības iestādēm, institūciju diskreditēšana un kontrolēta haosa radīšana.
Ja visa drošības sistēma ir noslēgta vienā centrā, pretiniekam ir vieglāk darboties. Tas meklē vienu ieejas punktu, vienu personāla vertikāli, vienu politisko kanālu, vienu ietekmes grupu vai vienu vadītāju.
Ja sistēma ir sadalīta, pretinieks nevar būt pārliecināts, ka kontrole pār vienu struktūru dos kontroli pār visu valsts piespiešanas mehānismu.
Viens dienests var būt ietekmēts, bet cits var saglabāt patstāvību. Viens kanāls var būt slēgts, bet cits var sākt izmeklēšanu. Viena iestāde var nereaģēt, bet cita var ieraudzīt draudu no citas puses.
Pretiniekam šāda sistēma ir neērta. Valstij tā ir noturīgāka.
Tieši tāda ir drošības struktūru nodalīšanas jēga valstīm, kas atrodas ārēja spiediena apstākļos: valstij nedrīkst būt viens punkts, caur kuru iespējams paralizēt visu drošības mehānismu.
Nozīme Baltijas valstīm, Polijai un Somijai
Baltijas valstīm, Polijai un Somijai šai tēmai ir īpaša nozīme. Šīs valstis atrodas tieša vai potenciāla Krievijas spiediena zonā. Tāpēc to drošības sistēma jāvērtē ne tikai kā iekšējās kārtības instruments, bet arī kā aizsardzības noturības daļa.
Ir bīstami, ja viss ir atkarīgs no vienas ministrijas. Ir bīstami, ja visa iekšējā drošība iet caur vienu centru. Ir bīstami, ja nepastāv otrais drošības kontūrs. Ir bīstami, ja pašvaldību līmenis ir vājš. Ir bīstami, ja finanšu izmeklēšanai nav pietiekamas patstāvības. Ir bīstami, ja militārā policija ir ierobežota ar pārāk šauriem uzdevumiem un nav iekļauta kopējā krīzes noturības sistēmā.
Šādām valstīm nav obligāti pilnībā jāmaina esošā sistēma. Reālistiskāks ceļš ir pakāpeniska otrā kontūra stiprināšana.
Tas var nozīmēt militārās policijas pilnvaru paplašināšanu, žandarmērijas tipa funkciju attīstīšanu tur, kur tas atbilst nacionālajai tiesību sistēmai, finanšu izmeklēšanas stiprināšanu, pašvaldības policijas stiprināšanu, sadarbības paplašināšanu ar prokuratūru un atsevišķu procedūru izveidi noziegumiem, kas saistīti ar ārēju ietekmi, sabotāžu, naidīgu tīklu finansēšanu un hibrīdoperācijām.
Jēga nav radīt vairāk iestāžu tikai skaita dēļ. Jēga ir panākt, lai valstij nebūtu viena atteices punkta.
Ja viens centrs ir paralizēts, citam jārīkojas. Ja viena struktūra ir zem spiediena, citai jābūt likumīgai iespējai iejaukties. Ja viens kanāls ir skarts ar korupciju, citam jāsaglabā patstāvība. Ja ārējs pretinieks mēģina ietekmēt sistēmu, tam nedrīkst būt skaidrs, ka pietiek kontrolēt vienas durvis.
Sadalītam spēkam jābūt ierobežotam ar tiesībām
Drošības struktūru nodalīšana pati par sevi vēl negarantē brīvību. Ja tiek radīti daudzi dienesti bez skaidriem noteikumiem, rezultāts var būt nevis noturība, bet institucionāls konflikts, dublēšanās, haoss un cīņa par pilnvarām.
Tāpēc sadalītajam modelim jābūt saistītam ar tiesībām. Katrai struktūrai jābūt precīzām pilnvarām, skaidrai atbildības jomai, tiesas kontrolei, prokuratūras uzraudzībai, parlamentārai pārbaudei un caurskatāmām sadarbības procedūrām.
Spēkam jābūt sadalītam, bet ne nekontrolētam.
Tieši šeit atrodas līdzsvars. Valstij jābūt pietiekami spēcīgai, lai aizsargātu sevi no korupcijas, noziedzības un ārēja spiediena. Taču tai nedrīkst būt veidotai tā, ka pati drošības sistēma sāk izdarīt spiedienu uz cilvēku un sabiedrību.
Ja drošības sistēma kļūst spēcīga, bet netiesiska, tā sāk graut to, ko tai vajadzētu aizsargāt. Cilvēki pārstāj uzticēties valstij. Uzņēmējdarbība pāriet aizsargājošā uzvedībā. Nauda tiek virzīta nevis attīstībā, bet izdzīvošanā. Sabiedrība zaudē iniciatīvu.
Tāpēc pareizais modelis nav vienkārši lielāks spēks. Pareizais modelis ir sadalīts spēks, ko ierobežo likums.
Kāpēc tas ir saistīts ar Politiskās ekonomikas pamatlikumu
Politiskās ekonomikas pamatlikums šeit ir svarīgs nevis kā atsevišķa teorija raksta iekšienē, bet kā veids, kā ieraudzīt drošības arhitektūras sekas.
Drošības struktūras pieder pie Sistēmas formas. Taču Sistēmas forma nepaliek augšā, atsevišķi no cilvēka. Tā atgriežas atpakaļ un ietekmē Pieprasījumu, Izvēli, Uzvedību un Personību.
Ja drošības sistēma ir būvēta kā viena centra monopols, sabiedrība pakāpeniski sāk dzīvot atkarības loģikā no šī centra. Cilvēks izvēlas piesardzīgāk. Uzņēmējdarbība rīkojas aizsargājoši. Nauda iet ne tikai attīstībā, bet arī risku apdrošināšanā, sakaros, apiešanas ceļos, juridiskajā aizsardzībā, politiskā pieejā vai koruptīvos maksājumos.
Ja drošības sistēma ir sadalīta, līdzsvarota un ierobežota ar tiesībām, tā rada citu vidi. Cilvēks saprot, ka valsts nav viena slēgta vertikāle. Uzņēmējdarbība redz vairāk tiesisku aizsardzības kanālu. Nauda ir mazāk atkarīga no viena administratīva ieejas punkta. Sabiedrība iegūst vairāk telpas patstāvīgai uzvedībai.
Tieši tāpēc drošības arhitektūra nav tehnisks Iekšlietu ministrijas jautājums. Tas ir visas Sistēmas formas jautājums.
Galvenais secinājums
Drošības struktūru nodalīšana Eiropā nav jāuztver kā birokrātiska īpatnība vai vēsturiska nejaušība. Tas ir viens no veidiem, kā pasargāt valsti no spēka monopola.
Civilā policija atbild par sabiedrisko kārtību un ikdienas drošību. Itālijā otro kontūru pārstāv Carabinieri. Francijā līdzīga loģika izpaužas caur Gendarmerie nationale. Spānijā un Portugālē darbojas savas žandarmērijas tipa struktūras. Finanšu policija aizsargā valsti no destruktīva naudas virziena. Penitenciārā sistēma nošķir soda izpildi no vispārējās policijas. Pašvaldības policija sasaista valsti ar vietējo līmeni. Prokuratūra un tiesas rada tiesisko kontroli.
Kopā tas veido ne tikai drošības sistēmu, bet valsts aizsargkonstrukciju.
Ja drošības sistēma ir koncentrēta vienā centrā, to ir vieglāk pārvaldīt, bet arī vieglāk pārņemt. Ja tā ir sadalīta starp vairākām neatkarīgām vertikālēm, tā ir dārgāka, sarežģītāka un reizēm lēnāka, taču noturīgāka.
Valstīm, kuras atrodas ārēja spiediena draudu priekšā, īpaši Baltijas valstīm, Polijai un Somijai, tam ir nozīme ne tikai kā administratīvai reformai, bet arī kā nacionālās drošības elementam.
Pretiniekam nedrīkst būt iespējas iegūt ietekmi pār visu valsts piespiešanas mehānismu caur vienu centru. Korupcijai nedrīkst būt iespējas nopirkt vienu vertikāli un caur to bloķēt valsti. Politiskai grupai nedrīkst būt iespējas pārvērst visu drošības sistēmu par savu instrumentu.
Spēcīga drošības sistēma nav sistēma, kurā valsts var visu.
Spēcīga drošības sistēma ir sistēma, kurā neviens nevar paņemt visu valsti sev.
Iv.Spolan
Modeļa «Politiskās ekonomikas pamatlikums» autors
