Kas bija Bismarks un kāpēc parādījās valsts pensija
Oto fon Bismarks nebija tikai XIX gadsimta vācu politiķis. Viņš bija spēcīgas valsts arhitekts, kura centās noturēt sabiedrību kontrolē straujas rūpnieciskās izaugsmes brīdī. Vācija ātri mainījās: auga pilsētas, attīstījās rūpnīcas, nostiprinājās strādnieku šķira, pieauga sociālistisko kustību ietekme. Valsts saprata: ja strādājošam cilvēkam netiks dota vismaz minimāla nākotnes aizsardzības sajūta, viņš var sākt meklēt aizsardzību nevis pie valsts, bet pie revolucionāriem politiskajiem spēkiem.
Tieši šajā kontekstā parādījās valsts pensija. Tā neradās kā cilvēka personīgais kapitāls un ne kā brīvs ģimenes uzkrājums. Tā parādījās kā daļa no lielas valsts vienošanās: cilvēks strādā, pakļaujas sistēmai, maksā iemaksas, bet valsts sola viņam aizsardzību vecumdienās. Pensija jau no paša sākuma nebija tikai sociāls pasākums, bet arī politisks instruments sabiedrības stabilizēšanai.
Bismarks neveidoja pensiju no personīgās finanšu brīvības idejas. Viņš veidoja sociālās noturības mehānismu. Valstij bija svarīgi samazināt spiedienu no apakšas, vājināt radikālo kustību pievilcību un parādīt, ka spēcīga valsts var ne tikai prasīt, bet arī dot. Tāpēc pensija kļuva par daļu no jauna attiecību modeļa starp cilvēku un valsti.
Taču tieši šeit tika ielikta nākotnes problēma. Pensija radās kā valsts solījums, nevis kā cilvēka īpašums. Nauda, ko cilvēks atdeva sistēmai, nekļuva par viņa personīgo mantojamo kapitālu. Tā kļuva par daļu no valsts mehānisma. XIX gadsimtā tas varēja izskatīties kā saprātīgs risinājums. Taču XXI gadsimtā šī konstrukcija arvien biežāk rada jautājumu: vai sistēma, kas radīta XIX gadsimta industriālajai sabiedrībai, atbilst mūsdienu pasaules realitātei?
Kāpēc pensija netika veidota kā cilvēka personīgais kapitāls
Klasiskā valsts pensija netika iecerēta kā personīgs konts, kurā cilvēks gadu desmitiem uzkrāj savu naudu. Pārdales sistēmā strādājošo cilvēku nauda uzreiz tiek novirzīta pašreizējo pensionāru izmaksām. Cilvēks šodien nemaksā sev, bet sabiedrības pašreizējām vecumdienām. Apmaiņā viņš saņem solījumu, ka tad, kad viņš pats kļūs vecs, nākamās strādājošo paaudzes maksās jau viņam.
Tas būtiski atšķiras no personīgā kapitāla. Personīgais kapitāls pieder cilvēkam. To var uzkrāt, uzskaitīt, aizsargāt un nodot mantojumā. Ja cilvēks nomirst, viņa kapitāls nepazūd: tas pāriet ģimenei, bērniem, mantiniekiem. Pārdales pensiju sistēmā viss ir citādi. Nauda netiek saglabāta kā personīga summa. Tā aiziet kopējā plūsmā un pārstāj būt konkrēta cilvēka nauda.
Valsts to skaidro kā sociālo aizsardzību. Formāli loģika ir saprotama: sabiedrība atbalsta tos, kuri vairs nevar strādāt. Taču problēma rodas tad, kad obligātā iemaksa cilvēkam tiek pasniegta kā viņa nākotnes pensija. Cilvēka apziņā veidojas sajūta, ka viņš maksā par sevi. Patiesībā viņš maksā par citiem, bet par viņu nākotnē būs jāmaksā nākamajiem strādājošajiem.
Tāpēc pensija šādā formā nav pilnvērtīgs Personības īpašums. Tā ir tiesība gaidīt nākotnes izmaksu noteiktos apstākļos. Šie apstākļi ir atkarīgi no valsts, budžeta, demogrāfijas, ekonomikas un politiskiem lēmumiem. Tieši šeit parādās pensiju sistēmas galvenais iekšējais konflikts: nauda tiek ņemta no Personības darba, bet pēc ieiešanas sistēmā tā pārstāj piederēt Personībai kā kapitāls.
Pensiju sistēmas galvenā kļūda
Pensiju sistēmas galvenā kļūda nav pašā idejā aizsargāt vecumdienas. Vecumdienas patiešām ir jāaizsargā. Kļūda atrodas konstrukcijā, kur strādājošais cilvēks maksā nevis sev, bet sistēmai, kura uzreiz izmanto viņa naudu pašreizējām izmaksām. Rezultātā cilvēks neveido personīgo pensijas kapitālu, bet piedalās paaudžu savstarpējo saistību ķēdē.
Kamēr sabiedrībā ir daudz jaunu strādājošo un maz pensionāru, šāds modelis var izskatīties stabils. Tas turas uz pastāvīgas jaunu maksātāju plūsmas. Taču, ja dzimstība krītas, sabiedrība noveco, dzīves ilgums palielinās un strādājošo kļūst mazāk, sistēma sāk izjust spiedienu. Tad valsts ir spiesta paaugstināt pensionēšanās vecumu, palielināt nodokļus, samazināt izmaksas vai segt deficītu no budžeta.
Problēma ir tajā, ka cilvēkam netiek veidots personīgais mantojamais pensijas kapitāls. Tā vietā viņam tiek dots nākotnes izmaksas solījums. Taču solījums nav īpašums. Īpašumu var nodot bērniem. Īpašumu var ņemt vērā kā daļu no ģimenes dzīves. Īpašumam nevajadzētu pazust pēc cilvēka nāves tikai tāpēc, ka tas tika noformēts caur valsts mehānismu.
Tieši tāpēc pensiju sistēma rada netaisnīguma sajūtu. Cilvēks var strādāt četrdesmit gadus, maksāt milzīgas summas, bet, ja viņš nomirst agri vai pensiju saņem neilgi, lielākā daļa viņa iemaksu neatgriežas ģimenei. No valsts skatpunkta tas ir sociāls modelis. No Personības skatpunkta tas ir sava darba rezultāta zaudējums.
Kāpēc XIX gadsimta idejas vairs nevar pilnībā izskaidrot XXI gadsimtu
XIX gadsimts pasaulei deva vairākas lielas politiski ekonomiskas konstrukcijas, kuras patiešām izskaidroja savu laikmetu. Markss analizēja kapitālu, rūpnīcas, ekspluatāciju, šķiru konfliktu un strādājošā cilvēka stāvokli industriālajā sistēmā. Bismarks veidoja sociālo pensiju sistēmu kā valsts atbildi uz strādnieku šķiras pieaugumu, sociālistiskajām kustībām un iekšējās nestabilitātes draudu.
XIX gadsimtam tas bija aktuāli. Toreiz cilvēks vispirms tika uztverts kā strādnieks, kā šķiras daļa, kā ražošanas dalībnieks. Galvenais jautājums skanēja tā: kas kontrolē darbu, kapitālu un valsts sistēmu? Tāpēc gan Markss, gan Bismarks dažādi atbildēja uz vienu vēsturisku problēmu. Markss kritizēja kapitālistisko ekspluatāciju. Bismarks stiprināja valsti caur sociālajām garantijām.
Taču XXI gadsimts ir iekārtots citādi. Šodien ekonomika sākas ne tikai ar rūpnīcu, kapitālu vai šķiru. Tā sākas ar Personību. Personība veido Uzvedību, Uzvedība ietekmē Izvēli, Izvēle rada Pieprasījumu, Pieprasījums virza Naudu, bet Naudas kustība maina Sistēmas formu. Mūsdienu cilvēks nav tikai strādnieks. Viņš ir patērētājs, nodokļu maksātājs, digitālo platformu lietotājs, pieprasījuma nesējs, informatīvā spiediena objekts un naudas plūsmu avots.
Tāpēc vecās XIX gadsimta konstrukcijas vairs nav pietiekamas. Marksa “Kapitāls” bija svarīgs XIX gadsimta industriālā kapitāla izpratnei. Bismarka pensija bija svarīga XIX gadsimta valsts stabilizācijai. Taču šodien centrālais jautājums nav tikai kapitāls un nav tikai valsts, bet Personība kā pirmais politiskās ekonomijas kustības punkts.
Kāpēc sistēma darbojās Bismarka laikā
Bismarka pensiju sistēma XIX gadsimtā varēja darboties tāpēc, ka tā tika veidota pilnīgi citai demogrāfiskajai un sociālajai realitātei. Toreiz valsts nesaskārās ar tādu sabiedrības novecošanas mērogu, kāds pastāv šodien. Sabiedrība bija jaunāka, ģimeņu bija vairāk, dzimstība bija augstāka, bet vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars kopējā iedzīvotāju struktūrā bija ievērojami mazāks.
Turklāt dzīves ilgums bija citāds. Līdz ilgām vecumdienām nodzīvoja mazāk cilvēku nekā XXI gadsimtā. Tas nenozīmē, ka cilvēki nevarēja dzīvot ilgi. Taču masveida daudzu gadu pensija nebija tāda norma, kāda tā ir kļuvusi šodien. Sistēmai tas ir principiāli svarīgi: ja pensionāru ir maz, bet strādājošo daudz, pārdales modelis izskatās stabils.
Šādā konstrukcijā valsts varēja solīt pensiju, neveidojot pilnvērtīgu personīgo kapitālu katram cilvēkam. Strādājošo nauda tika novirzīta izmaksām tiem, kuri jau bija izgājuši no darba, bet pati slodze uz sistēmu palika pārvaldāma. Pensija drīzāk bija politisks un sociāls stabilizācijas instruments, nevis masveida finanšu saistība uz gadu desmitiem uz priekšu.
Tāpēc problēma nav tajā, ka Bismarka sistēma vispār nevarēja darboties. Tā varēja darboties savā laikmetā. Kļūda sākas tad, kad XIX gadsimta konstrukciju turpina izmantot kā universālu modeli XXI gadsimtam, kur demogrāfija, dzīves ilgums, darba tirgus, ģimenes struktūra un Personības loma jau ir kļuvuši citi.
Kāpēc sistēma šodien sāk lūzt
Šodien pārdales pensiju sistēma sāk lūzt ne tāpēc, ka cilvēki būtu sākuši sliktāk strādāt vai sliktāk izturēties pret vecumdienām. Tā lūst tāpēc, ka ir mainījies demogrāfiskais pamats, uz kura šī sistēma turējās. Klasiskajā modelī daudziem strādājošiem cilvēkiem ir jāuztur salīdzinoši neliels pensionāru skaits. Taču, ja pensionāru kļūst arvien vairāk, bet strādājošo relatīvi mazāk, slodze uz katru strādājošo sāk pieaugt.
Galvenais faktors ir sabiedrības novecošana. Cilvēki dzīvo ilgāk, tātad saņem pensiju vairāk gadu. Cilvēkam tas ir labi: ilgs mūžs ir medicīnas, drošības un dzīves kvalitātes sasniegums. Taču pārdales sistēmai tas rada finanšu spiedienu. Ja cilvēks saņem pensiju nevis piecus vai desmit gadus, bet divdesmit vai trīsdesmit gadus, valstij vajag arvien vairāk naudas izmaksu uzturēšanai.
Otrais faktors ir dzimstības samazināšanās un nākotnes strādājošo skaita kritums. Pārdales pensija ir atkarīga no tā, cik cilvēku strādās rīt. Ja jauno paaudžu kļūst mazāk, sistēma zaudē nākotnes maksātāju bāzi. Tad valsts sāk meklēt naudu caur nodokļu paaugstināšanu, pensionēšanās vecuma palielināšanu, reālo izmaksu samazināšanu vai budžeta parāda slodzes pieaugumu.
Tāpēc mūsdienu pensijas problēma nav tikai izmaksu lielumā. Problēma ir dziļāka: sistēma ir būvēta uz gaidām, ka nākamās paaudzes spēs uzturēt iepriekšējās. XXI gadsimtā šīs gaidas kļūst arvien mazāk uzticamas. Pensija pārvēršas no stabila solījuma par pieaugošu budžeta spiedienu.
Personība un īpašuma tiesības
Pensiju jautājumu nevar skatīt tikai kā jautājumu par izmaksām vecumdienās. Tā pamatā atrodas dziļāka tēma: Personības tiesības uz sava darba rezultātu. Cilvēks saņem naudu ne nejauši. Aiz tās stāv dzīves gadi, veselība, laiks, pieredze, profesionālās prasmes un ikdienas dalība ekonomikā. Tāpēc nopelnītā nauda nav tikai finanšu vienība, bet daļa no Personības dzīves resursa.
Valstij ir tiesības iekasēt nodokļus un finansēt kopīgās funkcijas: drošību, infrastruktūru, tiesas, medicīnu, izglītību, sociālo aizsardzību. Taču valsts tiesības nevar būt neierobežotas. Ja valsts pieprasa no cilvēka obligātus maksājumus, tai skaidri jānosaka, kas ir nodoklis sistēmas kopējai uzturēšanai un kas ir cilvēka personīgais kapitāls. Šo jēdzienu sajaukšana rada neuzticēšanos.
Īpašuma tiesības nozīmē ne tikai iespēju saņemt naudu šodien. Tās nozīmē atzīšanu, ka darba rezultāts pieder Personībai līdz brīdim, kamēr nepastāv godīgi izskaidrota un ierobežota sabiedriska nepieciešamība to atsavināt. Ja obligāts maksājums tiek saukts par sociālo aizsardzību, tas ir jāpasniedz godīgi. Ja tas ir nodoklis, tad tas ir nodoklis. Ja tas ir personīgais uzkrājums, tad tas ir personīgais uzkrājums.
Tieši tāpēc pensiju sistēma izraisa strīdu. Tā atrodas uz robežas starp nodokli, sociālo pienākumu un cilvēka personīgo nākotni. Jo mazāk caurspīdīga ir šī robeža, jo spēcīgāk rodas sajūta, ka valsts iegūst varu pār Personības naudu, neatzīstot Personībai pilnvērtīgas īpašuma tiesības.
Pensija un mantošana
Mantošana ir atsevišķa un sāpīgākā pensiju jautājuma daļa. Cilvēks var visu mūžu strādāt, maksāt obligātās pensiju iemaksas, bet, ja viņš nomirst agri vai pensiju saņem neilgu laiku, lielākā šīs naudas masa nekļūst par viņa ģimenes kapitālu. Pārdales sistēmā tā jau ir aizgājusi pašreizējām izmaksām un pārstājusi pastāvēt kā personīga summa.
Tas krasi atšķir pensiju no citām īpašuma formām. Dzīvoklis var pāriet bērniem. Bankas noguldījums var pāriet mantiniekiem. Daļa biznesā var palikt ģimenei. Pat parastie uzkrājumi pēc cilvēka nāves nepazūd par labu abstraktai sistēmai. Taču pensiju iemaksas klasiskajā modelī ir iekārtotas citādi: tās ir obligātas, bet nepārvēršas par pilnvērtīgu mantojamu īpašumu.
Valsts to skaidro ar to, ka pensija nav personīgs konts, bet sociāla sistēma. Taču tad rodas godīgs jautājums: kāpēc cilvēkam gadu desmitiem obligāti jāpiedalās sistēmā, ja viņa dalības rezultāts netiek aizsargāts kā ģimenes kapitāls? Kāpēc vienas paaudzes darbs nevar tieši stiprināt nākamo paaudzi ģimenes iekšienē?
Šeit konflikts vairs nav tikai starp cilvēku un valsti, bet arī starp sistēmu un ģimeni. Ģimene šajā naudā redz konkrēta cilvēka dzīves daļu. Sistēma redz kopēju izmaksu plūsmu. Tieši tāpēc pensijas kapitāla mantošana var kļūt par nākotnes pensiju reformas centrālo jautājumu: vecumdienām jābūt aizsargātām, bet cilvēka darbs nedrīkst pazust kopā ar viņa nāvi.
Valsts un Personība
Attiecības starp valsti un Personību bieži tiek aplūkotas tikai no vienas puses. Valsts cilvēkam atgādina par viņa pienākumiem: maksāt nodokļus, ievērot likumus, cienīt citu pilsoņu tiesības, piedalīties kopējās sistēmas finansēšanā. Tas viss patiešām ir nepieciešams organizētas sabiedrības pastāvēšanai. Bez šiem noteikumiem nav iespējams uzturēt drošību, tiesisko kārtību un valsts noturību.
Tomēr pienākumi nepastāv tikai Personībai. Arī valsts nes atbildību cilvēka priekšā. Tai ir pienākums aizsargāt pilsoņu dzīvību, īpašumu, brīvību un cieņu. Tai ir pienākums radīt apstākļus, kuros cilvēks var strādāt, veidot ģimeni, attīstīt savas spējas un plānot nākotni. Ja valsts pieprasa dalību kopējā sistēmā, tai jānodrošina pašas šīs sistēmas taisnīgums.
Pensiju jautājums kļūst par labu šāda līdzsvara piemēru. Valsts no cilvēka prasa obligātas iemaksas gadu desmitu garumā. Cilvēks nevar atteikties no dalības sistēmā pat tad, ja uzskata to par neefektīvu. Šādā situācijā valsts iegūst ne tikai tiesības prasīt, bet arī pienākumu paskaidrot, kā tiek aizsargātas cilvēka, viņa ģimenes un viņa darba rezultāta intereses.
Līdzsvars starp valsti un Personību tiek pārkāpts tad, kad pienākumi kļūst vienpusēji. Ja valsts prasa arvien lielāku dalību, bet arvien mazāk skaidro savas saistības pret cilvēku, rodas neuzticēšanās. Pensiju sistēma šo konfliktu parāda īpaši spilgti. Personībai ir pienākums finansēt sistēmu, bet tā arvien biežāk jautā: ko tieši sistēma ir parādā Personībai pretī?
Kas ir pensiju naudas īpašnieks
Viens no galvenajiem pensiju sistēmas jautājumiem skan ļoti vienkārši: kam pieder pensiju nauda? Pirmajā brīdī atbilde šķiet acīmredzama: ja nauda tiek ieturēta no cilvēka ienākumiem, tad tai vajadzētu piederēt cilvēkam. Taču klasiskajā pārdales sistēmā viss ir sarežģītāk. Pēc ieturēšanas šī nauda pārstāj būt personīga summa un kļūst par daļu no kopējās pensiju plūsmas.
Cilvēks var uzskatīt, ka maksā sev vecumdienām. Valsts var uzskatīt, ka tā iekasē obligāto sociālo iemaksu. Pensiju fonds var uzskaitīt stāžu, punktus, koeficientus vai nākotnes tiesības. Taču starp šiem trim skatījumiem pastāv būtiska atšķirība. Cilvēks domā īpašuma kategorijās. Valsts domā sistēmas saistību kategorijās. Pensiju fonds domā nākotnes izmaksas aprēķina kategorijās.
Tieši šeit parādās īpašuma noteikšanas problēma. Ja nauda pieder cilvēkam, tai jābūt redzamai kā viņa kapitālam, aizsargātai kā viņa īpašumam un tai jābūt saprotamam liktenim pēc viņa nāves. Ja nauda pieder valstij, tad to godīgi jāsauc par nodokli, nevis personīgo pensiju. Ja nauda atrodas pensiju fondā, ir jāsaprot, vai fonds darbojas kā personīgā kapitāla glabātājs vai kā pārdales sistēmas operators.
Bez atbildes uz šo jautājumu pensiju sistēma paliek iekšēji pretrunīga. Cilvēks maksā no sava darba, bet nesaņem pilnas īpašuma tiesības. Valsts sola aizsardzību, bet neatzīst cilvēkam tiešu īpašumtiesību uz iemaksātajiem līdzekļiem. Tāpēc strīds par pensiju nav tikai strīds par izmaksu apmēru. Tas ir strīds par to, kur beidzas Personības nauda un kur sākas Sistēmas formas nauda.
Kāpēc personīgajam pensijas kapitālam vajadzīga pareiza sistēma
Personīgais pensijas kapitāls nav slikta ideja. Tieši pretēji, tas ir vistuvāk Personības īpašuma principam: cilvēks strādā, veido kapitālu, redz uzkrājumus, saprot savas naudas kustību un saglabā tiesības atlikumu nodot ģimenei. Šāds modelis ir godīgāks nekā pārdales sistēma, jo nauda nepazūd kopējā plūsmā un nepārvēršas tikai par politisku nākotnes izmaksas solījumu.
Taču personīgais kapitāls nedarbojas pats par sevi. Tam vajadzīga pareiza arhitektūra. Ja valstī ir zemas algas, liela neformālā nodarbinātība, vājš fondu kontroles mehānisms, augstas komisijas un nestabili noteikumi, personīgais pensiju konts automātiski neatrisinās problēmu. Cilvēks var vienkārši neuzkrāt pietiekami daudz. Ne tāpēc, ka pati personīgā kapitāla ideja būtu kļūdaina, bet tāpēc, ka ekonomiskā vide viņam nav devusi normālu iespēju uzkrāt.
Tieši tas ir svarīgi, skatoties uz Čīles piemēru. 1981. gada reforma ar AFP fondiem bieži tiek minēta kā privatizētas pensiju sistēmas piemērs, kas izraisīja spēcīgu sociālo neapmierinātību. Taču šis piemērs nepierāda, ka personīgais pensijas kapitāls nav iespējams. Tas parāda ko citu: personīgo kapitālu nevar būvēt kā vienkāršu atbildības pārlikšanu no valsts uz cilvēku, neņemot vērā algas, oficiālo nodarbinātību, komisijas, nevienlīdzību un fondu kontroles kvalitāti.
Tāpēc pareizam personīgā pensijas kapitāla modelim jābūt aizsargātam, regulētam un mantojamam. Valsts nedrīkst atkal paņemt cilvēka naudu rūpju aizsegā, taču tai ir pienākums noteikt stingrus noteikumus: caurspīdīgi fondi, zemas komisijas, aizsardzība pret krāpšanu, pārmērīga riska ierobežošana, saprotama piekļuve datiem un atsevišķs sociālais fonds tiem, kuri objektīvi nav spējuši uzkrāt. Tad personīgais kapitāls kļūst nevis par savvaļas tirgu, bet par aizsargātu Personības īpašumu.
Valsts pensiju fondi: kad nauda patiešām strādā
Pārdales sistēmas kritika nenozīmē, ka visa pensiju nauda visās valstīs uzreiz tiek iztērēta pašreizējām izmaksām. Daudzās valstīs pastāv uzkrājoši, hibrīdi un investīciju mehānismi, kuros pensiju līdzekļi strādā finanšu tirgos un nes ienākumus.
Šādi modeļi parāda, ka nauda patiešām var strādāt gadu desmitiem caur salikto procentu mehānismu. Ja fonds tiek pārvaldīts efektīvi, uzkrājumi var augt, aizsargāties pret inflāciju un samazināt pensiju sistēmas atkarību no pašreizējās demogrāfijas. Tas ir svarīgs moments, jo ne katra valsts sistēma automātiski nozīmē vienkāršu pārdales shēmu.
Vispazīstamākos piemērus var meklēt valstīs, kur valsts vai kvazivalsts fondi investē lielus līdzekļus akcijās, obligācijās, infrastruktūrā un citos aktīvos. Šādas sistēmas var būt noturīgākas par tīru pārdales modeli, jo daļa nākotnes pensiju tiek nodrošināta ne tikai ar strādājošo nodokļiem, bet arī ar kapitāla ienākumiem.
Tomēr arī šeit paliek īpašuma jautājums. Cilvēks var redzēt pensijas kapitāla pieaugumu, bet ne vienmēr iegūst pilnu kontroli pār to. Daudzās sistēmās saglabājas līdzekļu izmantošanas ierobežojumi, piekļuves noteikumi uzkrājumiem un mantošanas ierobežojumi. Tāpēc investīciju efektivitāte pati par sevi vēl neatrisina jautājumu par Personības tiesībām uz sava darba rezultātu.
Tieši tāpēc strīdu par pensijām nevar reducēt tikai uz fondu ienesīgumu. Pat visveiksmīgākajai investīciju sistēmai jāatbild uz fundamentālāku jautājumu: kam pieder šī nauda un kādas tiesības cilvēkam ir attiecībā uz uzkrāto kapitālu?
Kā jaunā pensiju modeļa elementi jau darbojas Eiropā
Personīgā pensijas kapitāla ideja nav fantāzija un nepastāv tikai kā teorētiska shēma. Dažādās Eiropas valstīs jau darbojas šāda modeļa elementi. Tie ne vienmēr pilnībā aizstāj klasisko valsts pensiju, bet rāda svarīgu virzienu: pensiju sistēma pakāpeniski attālinās no tīras naudas pārdales starp paaudzēm un virzās uz jauktu arhitektūru, kur daļa līdzekļu tiek uzskaitīta, investēta un var būt saistīta ar konkrētu cilvēku.
Labs piemērs ir Zviedrija. Tur valsts pensiju sistēma ietver ne tikai pārdales elementu, bet arī prēmiju pensiju, kur daļa pensiju iemaksu tiek novirzīta investīciju fondos. Cilvēks var izvēlēties fondus, un tātad daļa viņa nākotnes pensijas ir atkarīga ne tikai no valsts lēmumiem, bet arī no uzkrātā kapitāla ienesīguma. Tas vairs nav tīrs bismarkiskais modelis, kur strādājošais maksā tikai pašreizējiem pensionāriem.
Baltijas valstīm īpaši svarīgs ir mantošanas jautājums. Latvijā 2. pensiju līmeņa kapitālu jau var mantot. Cilvēks var norādīt, kam jānotiek ar uzkrāto kapitālu viņa nāves gadījumā: nodot mantiniekiem, pievienot izvēlēta cilvēka pensijas kapitālam vai atstāt valsts speciālajā pensiju budžetā. Tas principiāli maina sistēmas jēgu, jo daļa pensiju naudas pārstāj būt bezpersoniska plūsma un iegūst saikni ar Personību un tās ģimeni.
Šādi piemēri rāda, ka saruna par personīgo pensijas kapitālu nav utopija. Eiropa jau virzās uz jauktām sistēmām, kur valsts aizsardzība, investīciju mehānismi un personīgā īpašuma elementi pastāv vienlaikus. Galvenais jautājums tagad nav par to, vai tas vispār ir iespējams, bet par to, cik konsekventi valsts ir gatava atzīt pensijas kapitālu par cilvēka īpašumu un dot ģimenei tiesības mantot viņa darba rezultātu.
Vai sociālā aizsardzība var pastāvēt bez klasiskās pensijas
Sociālajai aizsardzībai nav obligāti jābūt identiskai klasiskajai pārdales pensijai. Sabiedrība patiešām nevar atstāt bez atbalsta cilvēkus, kuri objektīvi nespēj sevi nodrošināt paši: cilvēkus ar invaliditāti, smagi slimus cilvēkus, bāreņus, cilvēkus ar nopietnu darbspēju zudumu, vecus cilvēkus bez uzkrājumiem un bez ģimenes atbalsta. Taču no tā neizriet, ka visiem strādājošajiem pilsoņiem jāatņem liela daļa nākotnes pensijas kapitāla un jāpārvērš kopējā plūsmā bez mantošanas.
Šeit ir svarīgi nošķirt divus dažādus jēdzienus. Pirmais ir sociālā palīdzība tiem, kuriem patiešām vajadzīga aizsardzība. Otrais ir cilvēka personīgais pensijas kapitāls, kas veidojas no viņa darba. Šie divi uzdevumi nedrīkst sajaukties. Sociālais fonds var pastāvēt atsevišķi un tikt finansēts ar saprotamu ierobežotu iemaksu. Tā uzdevums nav aizstāt cilvēka īpašumu, bet nosegt galējos gadījumus, kuros cilvēks patiešām nevar sevi aizsargāt pats.
Šāds modelis neatceļ solidaritāti. Tas padara to godīgāku. Sabiedrība var palīdzēt vājajiem, slimajiem un darbnespējīgajiem, bet tai nav jāiznīcina strādājoša cilvēka tiesības uz personīgu mantojamu kapitālu. Sociālajai aizsardzībai jābūt adresētai, caurspīdīgai un ierobežotai pēc mērķa. Tai nav jāpārvēršas par sistēmu, kur Personības nauda pazūd valsts mehānismā zem kopējā nākotnes pensijas nosaukuma.
Tāpēc nākotnes pensiju reformas jautājumam nav jāskan kā izvēlei starp pilnīgu valsts pensiju un pilnīgu atteikšanos no sociālās aizsardzības. Tā ir viltus izvēle. Ir iespējams trešais modelis: pamata sociālā palīdzība tiem, kuriem tā objektīvi nepieciešama, un personīgais pensijas kapitāls tiem, kuri strādā un veido uzkrājumu.
Kāpēc pensiju reforma kļūst nepieciešama
Ja pensiju sistēma pārstāj atbilst XXI gadsimta realitātei, to nevar vienkārši aizstāvēt ieraduma pēc. Sistēma, kas radīta citai demogrāfijai, citam darba tirgum un citai cilvēka lomai ekonomikā, agrāk vai vēlāk prasa pārskatīšanu. Runa nav par sociālās aizsardzības atcelšanu. Runa ir par to, ka vecā konstrukcija vairs neatbild uz galveno jautājumu: kam pieder nauda, ko Personība nopelnījusi gadu desmitu darba laikā?
Pensiju reforma kļūst nepieciešama tieši tāpēc, ka pārdales modelis arvien vairāk pārvēršas par politisku solījumu, nevis par cilvēka personīgo kapitālu. Valsts turpina prasīt obligātās iemaksas, bet neveido pilnvērtīgu mantojamu īpašumu. Tajā pašā laikā slodze uz budžetu aug, sabiedrība noveco, bet nākotnes strādājošo kļūst mazāk. Tātad problēma pati nepazudīs. Tā tikai uzkrāsies.
Taču nepieciešamajai reformai nevajadzētu būt straujai vecās sistēmas sagraušanai. Šodienas pensionāri jau dzīvo esošā modeļa iekšienē. Viņi strādāja, maksāja iemaksas un rēķinājās ar izmaksām. Tāpēc viņus nedrīkst pamest. Sistēmas kļūda nedrīkst pārvērsties par sodu cilvēkiem, kuri vairs nevar no jauna izveidot savu pensijas kapitālu.
Tieši tāpēc saprātīgai pensiju reformai jābūt pārejas reformai. Iespējamais termiņš ir divdesmit gadi. Katru gadu pārdales daļa pakāpeniski samazinās, bet personīgā mantojamā pensijas kapitāla daļa pakāpeniski palielinās. Tā valsts izpilda saistības pret pašreizējiem pensionāriem, bet vienlaikus sāk būvēt jaunu sistēmu, kur strādājoša cilvēka nauda nepazūd kopējā plūsmā, bet kļūst par viņa aizsargātu īpašumu.
Personība, nauda un Sistēmas forma
Pensiju jautājumu var aplūkot ne tikai caur budžetu, nodokļiem vai sociālo politiku. To var aplūkot caur Politiskās ekonomijas pamatlikumu. Šajā modelī kustība sākas ar Personību. Personība veido Uzvedību, Uzvedība ietekmē Izvēli, Izvēle rada Pieprasījumu, Pieprasījums virza Naudu, bet Naudas kustība sāk mainīt Sistēmas formu. Tāpēc pensijas jautājums vispirms ir naudas virziena jautājums, nevis tikai vecumdienu jautājums.
Katrs strādājošais cilvēks rada naudas plūsmu. Daļa šīs plūsmas paliek viņa rīcībā, bet daļa aiziet valsts mehānismos. Šajā brīdī rodas principiāls jautājums: kur tieši tiek virzīta cilvēka nauda? Vai tā stiprina viņa paša kapitālu, vai tā stiprina esošo Sistēmas formu? Jo vairāk naudas tiek izņemts no personīgā kontūra un pāriet valsts kontūrā, jo spēcīgāk pieaug sistēmas loma resursu pārdalē.
No Politiskās ekonomijas pamatlikuma skatpunkta nauda nekad nav neitrāla. Katrs naudas virziens stiprina noteiktu struktūru. Ja nauda tiek virzīta personīgajā kapitālā, tiek stiprināta Personības patstāvība. Ja nauda tiek virzīta valsts kontūrā, tiek stiprināta Sistēmas formas spēja pārdalīt resursus. Tāpēc pensiju sistēma nav tikai sociāls modelis, bet arī varas sadales mehānisms pār naudas plūsmu.
Tieši tāpēc strīdu par pensijām nevar reducēt tikai uz skaitļiem. Tas ir strīds par naudas virzienu. Vai naudai pēc gadu desmitiem darba jāstiprina Personība un tās ģimene, vai arī tai jāpaliek kopējā valsts mehānisma daļai? Caur šo jautājumu pensiju sistēma kļūst par daļu no plašākas sarunas par to, kā nauda veido attiecības starp Personību un Sistēmas formu.
Vai XIX gadsimta pensiju sistēma atbilst XXI gadsimta realitātei
Galvenais jautājums par pensiju sistēmas nākotni nav tikai par to, vai pensijai jābūt īpašumam vai solījumam. Dziļāks jautājums skan citādi: vai XIX gadsimta pensiju sistēma atbilst XXI gadsimta realitātei? Sistēmu, kas radīta industriālajā laikmetā, nevar automātiski uzskatīt par mūžīgu tikai tāpēc, ka valstis, budžeti un sabiedrības pie tās ir pieradušas.
XIX gadsimtā pensiju modelis atbildēja uz vienu vēsturisko realitāti. Toreiz bija cita demogrāfija, cits dzīves ilgums, cita ģimenes struktūra, cits darba tirgus un cita cilvēka loma ekonomikā. Bismarka pensija bija daļa no atbildes uz industriālās sabiedrības strādnieku jautājumu. Tā palīdzēja noturēt sociālo stabilitāti un iekļaut strādājošo cilvēku valsts sistēmā.
Taču XXI gadsimts ir iekārtots citādi. Cilvēki dzīvo ilgāk, sabiedrība noveco, dzimstība daudzās valstīs krītas, bet slodze uz strādājošajiem palielinās. Personība vairs nav tikai rūpnīcu ekonomikas darba vienība. Tā kļūst par pirmo politiskās ekonomijas kustības punktu: veido Uzvedību, Izvēli, Pieprasījumu un Naudu. Tāpēc vecā sistēma jāvērtē ne pēc tā, vai tā bija noderīga XIX gadsimtā, bet pēc tā, vai tā šodien darbojas godīgi un noturīgi.
Tieši šeit rodas nākotnes reformas jautājums. Ja sistēma vairs neatbilst laikam, to nevar aizstāvēt tikai ieraduma pēc. Tā jāpārskata caur Personību, īpašumu, mantošanu, sociālo aizsardzību un jauno valsts lomu. Nākotnes pensijai jāatbild ne tikai uz vecumdienu jautājumu, bet arī uz jautājumu: kam pieder cilvēka darba rezultāts XXI gadsimtā?
Kādi varianti pastāv XXI gadsimta pensiju sistēmai
Ja sabiedrība nonāk pie secinājuma, ka XIX gadsimta pensiju sistēma vairs pilnībā neatbilst XXI gadsimta realitātei, rodas nākamais jautājums: kādi varianti pastāv tālāk? Bieži diskusija tiek reducēta uz viltus izvēli starp esošā modeļa saglabāšanu un pilnīgu pensiju atcelšanu. Patiesībā ir iespējamas dažādas pieejas, un katra no tām citādi atbild uz jautājumu par valsts, Personības un īpašuma lomu.
Pirmais variants ir esošās pārdales sistēmas saglabāšana ar daļējām reformām. Valsts turpina iekasēt obligātās pensiju iemaksas un izmaksāt pensijas pašreizējām un nākamajām paaudzēm. Noturības uzturēšanai tiek paaugstināts pensionēšanās vecums, mainītas aprēķinu formulas, koriģēti nodokļi un iemaksas. Šāda pieeja ir visierastākā, bet saglabā sistēmas atkarību no demogrāfijas, budžeta un nākotnes nodokļu maksātājiem.
Otrais variants ir jauktais modelis. Daļa iemaksu turpina iet valsts sistēmā, bet daļa tiek novirzīta cilvēka personīgajā pensiju kontā. Šajā gadījumā valsts saglabā pamata aizsardzību, bet cilvēks vienlaikus veido savu kapitālu. Tas ir kompromiss starp kolektīvo aizsardzību un personīgo atbildību, taču tam vajadzīgi ļoti skaidri īpašuma, mantošanas un kapitāla pārvaldības noteikumi.
Trešais variants ir personīgā mantojamā pensijas kapitāla sistēma ar atsevišķu sociālo fondu. Šādā modelī pensiju nauda pieder cilvēkam, paliek viņa īpašums, tiek aizsargāta no valsts līdz pensionēšanās vecumam un var pāriet mantiniekiem. Atsevišķi pastāv ierobežots sociālais fonds cilvēkiem ar invaliditāti, smagi slimiem cilvēkiem, darbnespējīgajiem un tiem, kuri objektīvi nav spējuši izveidot pietiekamu kapitālu.
Kāpēc labākais modelis ir personīgais pensijas kapitāls plus 5% sociālais fonds
Labākais variants XXI gadsimtam nav vienkārši personīgais pensijas kapitāls. Tā ir sistēma, kur cilvēks saglabā savu pensijas kapitālu kā īpašumu, bet sociālā aizsardzība tiek finansēta atsevišķi caur fiksētu ierobežotu iemaksu, piemēram, 5%. Citādi valsts atkal var pārvērst reformu vecajā shēmā: paaugstināt pensionēšanās vecumu, mainīt noteikumus, samazināt izmaksas un atkal rīkoties ar cilvēka naudu kā ar savu.
Šajā modelī galvenā pensijas daļa pieder cilvēkam. Tā var būt bloķēta līdz pensionēšanās vecumam, lai to nevarētu iztērēt pirms laika, bet tā nepazūd no Personības īpašuma. Ja cilvēks nodzīvo līdz pensijai, viņš saņem izmaksas no sava kapitāla. Ja viņš nomirst agrāk vai nepaspēj izmantot visu summu, atlikums pāriet mantiniekiem. Tas ir principiāli: visam, kas paliek pēc cilvēka, jāpaliek viņa ģimenei, nevis jāizšķīst sistēmā.
Atsevišķi pastāv 5% sociālā iemaksa. Šī nauda netiek izmantota personīgā kapitāla aizstāšanai, bet to aizsardzībai, kuriem pašu pensijas kapitāla nepietika vai kuri objektīvi nespēja to izveidot: cilvēkiem ar invaliditāti, smagi slimiem cilvēkiem, darbnespējīgajiem, cilvēkiem ar nepietiekamu darba stāžu, veciem cilvēkiem bez minimāla atbalsta. Tā ir godīga sociālā palīdzība, nevis slēpta personīgā īpašuma atsavināšana.
Pārejai uz šādu sistēmu jābūt pakāpeniskai. Aptuveni 20 gadu laikā pārdales daļa samazinās, bet personīgā mantojamā daļa palielinās. Tā pašreizējie pensionāri netiek pamesti, bet nākamās paaudzes vairs netiek iedzītas shēmā, kur cilvēks maksā visu dzīvi, bet valsts pēc tam var mainīt vecumu, formulas un nosacījumus. Šāds modelis nošķir trīs lietas: personīgo īpašumu, mantošanu un sociālo palīdzību. Tā nav gatava politiska programma, bet pagaidām tikai manas skaļi izteiktās domas par to, kāda varētu būt godīgāka pensiju sistēma.
Secinājums
XIX gadsimta pensiju sistēma bija atbilde uz savu laiku. Tā parādījās citā demogrāfijā, citā ekonomikā un ar citu cilvēka lomu valsts iekšienē. Toreiz šāda sistēma varēja izskatīties loģiska: valsts noturēja sociālo stabilitāti, strādnieku šķira saņēma aizsardzības solījumu, bet pensiju slodzei vēl nebija tā mēroga, kādu tā ieguvusi XXI gadsimtā.
Taču šodien galvenais jautājums skan citādi: vai XIX gadsimta pensiju sistēma atbilst XXI gadsimta realitātei? Cilvēki dzīvo ilgāk, sabiedrība noveco, strādājošo skaits attiecībā pret pensionāriem samazinās, bet pati Personība vairs nevar tikt uzlūkota tikai kā sistēmas darba vienība. Personība rada uzvedību, izvēli, pieprasījumu un naudu, un tātad pensiju naudas jautājums kļūst par īpašuma, mantošanas un attiecību starp Personību un valsti jautājumu.
Nākotnes pensiju sistēma jāapspriež ne kā strīds par to, vai pensijas ir vajadzīgas vai nav vajadzīgas. Jautājums ir dziļāks: kur beidzas sociālā aizsardzība un kur sākas cilvēka personīgais kapitāls? Sociālā palīdzība var pastāvēt atsevišķi tiem, kuri objektīvi nav spējuši sevi nodrošināt. Taču nauda, ko cilvēks nopelnījis gadu desmitu darba laikā, nedrīkst pazust sistēmā bez mantošanas tiesībām.
Daļa Eiropas jau virzās šajā virzienā caur uzkrājošajiem līmeņiem, investīciju fondiem un pensijas kapitāla mantošanu. Tāpēc nākamais jautājums kļūs arvien praktiskāks: kad novecojošas valstis, piemēram, Itālija, Spānija, Francija, Vācija un citas Eiropas valstis, varēs pāriet no vecā pārdales modeļa uz sistēmu, kur sociālā aizsardzība pastāv atsevišķi, bet personīgais pensijas kapitāls pieder cilvēkam un viņa ģimenei?
Šāda sistēma ļaus ne tikai aizsargāt vecumdienas, bet arī vairot Personības kapitālu. Cilvēka nauda varēs strādāt gadu desmitiem, tikt investēta, augt, aizsargāties pret pilnīgu izšķīšanu valsts pašreizējos izdevumos un nāves gadījumā pāriet ģimenei. Tad pensija pārstās būt tikai nākotnes izmaksas solījums un kļūs par daļu no personīgā un ģimenes kapitāla.
Galvenā tēma šeit nav tikai pensija. Galvenā tēma ir Personības tiesības uz sava darba rezultātu, ģimenes tiesības mantot šo rezultātu un godīgs pienākumu līdzsvars starp cilvēku un valsti.
Iv.Spolan
modeļa «Politiskās ekonomijas pamatlikums» autors
