Pamata politiskās ekonomikas likuma ietvaros katrs ķēdes posms pilda savu funkciju. Nauda šajā struktūrā ieņem īpašu vietu — tā atrodas pašās beigās. Nauda nav sistēmas sākums un nav tās virzītājspēks. Tā parādās kā jau notikušu procesu rezultāts.
Pamata politiskās ekonomikas likums
Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda
Nauda nerodas pati no sevis. Tā nerada pieprasījumu un neveido izvēli. Nauda ir sekas. Tā fiksē rezultātu tam, kas jau ir noticis iepriekšējos ķēdes līmeņos. Tāpēc mēģinājumi izskaidrot ekonomiku, sākot ar naudu, vienmēr noved pie izkropļotas sistēmas izpratnes.
Nauda parādās tikai tad, kad ir izveidots pieprasījums. Savukārt pieprasījums rodas tikai pēc izvēles, kas savukārt tiek noteikta ar personības uzvedību. Tas nozīmē, ka nauda pilnībā ir atkarīga no visa, kas notiek pirms tās. Tā nevar pastāvēt ārpus šīs secības.
Jebkura naudas kustība ir cilvēku uzvedības atspoguļojums. Kad nauda kustas, tas nozīmē, ka kāds ir izdarījis izvēli. Kad nauda nekustas, tas norāda uz izvēles un pieprasījuma neesamību. Tādējādi nauda nav ekonomiskās aktivitātes cēlonis, bet gan tās indikators un gala fiksācija.
Ir svarīgi saprast: pati par sevi nauda nerada ekonomiku. Naudas daudzumu var palielināt, bet, ja cilvēku uzvedība nemainās, ja neparādās jaunas izvēles un jauns pieprasījums, sistēma paliek uz vietas. Tas ir tiešs stagnācijas likuma izpausmes piemērs: bez uzvedības izmaiņām nauda neuzsāk jaunu kustību, bet tikai pārdalās esošās sistēmas ietvaros.
Klasiskās ekonomikas teorijas iepriekšējos gadsimtos tika veidotas ap ražošanu kā galveno sistēmas elementu. Deficīta apstākļos tas bija loģiski: viss, kas tika saražots, atrada savu pircēju. Ierobežoti resursi un preces nozīmēja, ka pieprasījums bija gandrīz garantēts. Ražošana tika uzskatīta par ekonomiskās kustības avotu, jo tā noteica, kas un kādā apjomā parādīsies tirgū.
Tomēr mūsdienu apstākļos situācija ir mainījusies. Preču deficīts vairs nav galvenais faktors. Ražošana vairs neierobežo ekonomiku — tieši pretēji, tā spēj radīt pārpalikumu. Tas nozīmē, ka produkta esamība vairs negarantē pieprasījumu. Jebkuru produktu var izveidot, bet bez personības reakcijas tas nekļūs par ekonomiskā procesa daļu.
Tajā pašā laikā ražošana paliek nepieciešams sistēmas elements, bet ne tās sākumpunkts. Ražošana pati par sevi nerada pieprasījumu. Tā tikai reaģē uz jau esošu pieprasījumu, kas ir izveidojies personības, uzvedības un izvēles līmenī. Ražošana seko pieprasījumam, nevis to veido.
Tas nozīmē, ka pat ar attīstītu ražošanu pieprasījuma trūkums padara to bezjēdzīgu. Var radīt preces, pakalpojumus un tehnoloģijas, bet bez personības reakcijas un bez izveidota pieprasījuma tie neizraisa naudas kustību. Šajā nozīmē ražošana ir atkarīgs sistēmas elements, nevis tās avots.
Nauda vienmēr seko pieprasījumam. Tā to nevada, bet seko tam. Tā ir būtiska atšķirība no klasiskajiem ekonomikas modeļiem, kuros nauda bieži tiek uzskatīta par galveno kontroles instrumentu. Patiesībā nauda nekontrolē sistēmu — tā tikai atspoguļo tās pašreizējo stāvokli.
Naudai nav arī universālas vērtības. Tās reālo nozīmi nosaka pieprasījums, kas tai stāv aiz muguras. Tas pats naudas apjoms var radīt pilnīgi atšķirīgu efektu atkarībā no tā, kādi lēmumi un kāda uzvedība ar to ir saistīta.
Sistēmas līmenī nauda pilda rezultāta fiksēšanas funkciju. Tā parāda, kas tika izvēlēts, kur izveidojās pieprasījums un kuri virzieni kļuva aktīvi. Tāpēc nauda nav ekonomisko procesu cēlonis, bet to gala rezultāts.
Ja pieprasījuma nav — nauda nekustas.
Ja izvēle nenotiek — nauda neparādās.
Ja uzvedība nemainās — nauda nerada jaunu ekonomiku.
Tas nozīmē, ka jebkuri mēģinājumi vadīt ekonomiku tikai caur naudu, nemainot cilvēka uzvedību, dod ierobežotu un bieži vien īslaicīgu efektu. Tie var pārdalīt resursus, bet nespēj radīt jaunu kustību.
Tāpēc šajā modelī nauda netiek uzskatīta par sistēmas centru, bet gan par tās noslēguma posmu. Tā noslēdz ķēdi, fiksējot visu, kas noticis pirms tam.
Nauda ir rezultāts.
Viss pārējais ir cēlonis.
Reālajā sistēmā arī naudas daudzums, kas pieder indivīdam, ir visas ķēdes iziešanas rezultāts. Jo vairāk naudas cilvēkam ir, jo vairāk iespēju viņš kontrolē, taču pati nauda šīs iespējas nerada — tā atspoguļo jau realizētus lēmumus un izveidotu pieprasījumu. Tieši personības attīstība, tās uzvedība, izvēļu secība un pieprasījuma veidošanās noved pie tā, ka cilvēka rīcībā esošās naudas apjoms pieaug.
Iv.Spolan
Modeļa “Politiskās ekonomikas pamatlikums” autors
