“ Personība ” kļūst par sistēmas centru nevis savas pastāvēšanas brīdī, bet tajā brīdī, kad no tās stāvokļa, reakcijas, uzvedības un izvēles sāk būt atkarīga visas sistēmas kustība.
Kamēr cilvēks tikai atrodas sabiedrības, tirgus vai valsts iekšienē, viņš ir dalībnieks. Viņš var strādāt, pirkt, pakļauties noteikumiem, izmantot produktus un dzīvot jau izveidotas struktūras iekšienē. Taču sistēmas centrs rodas tikai tad, kad tieši viņa “ Uzvedība ” sāk noteikt, kas notiks tālāk: vai parādīsies “ Izvēle ”, vai radīsies “ Pieprasījums ”, vai sāksies “ Naudas ” kustība, vai mainīsies produkts, tirgus, vara vai pati sistēma.
Tāpēc “ Personība ” kļūst par sistēmas centru tad, kad sistēmu vairs nevar izskaidrot tikai ar ražošanu, kapitālu, valsti vai tirgu, un tā sāk tikt skaidrota caur cilvēku, kurš uztver ietekmi, reaģē uz to un ar savu izvēli nosaka tālākās kustības virzienu.
Noteikums
Personība kļūst par sistēmas centru, kad no tās Uzvedības ir atkarīga visas sistēmas kustība
Atbilde
“ Personība ” kļūst par sistēmas centru tad, kad tās iekšējais stāvoklis, uztvere, reakcija un “ Uzvedība ” sāk noteikt “ Izvēli ”, veidot “ Pieprasījumu ” un virzīt “ Naudas ” kustību ekonomiskās un politiskās sistēmas iekšienē.
Likums
“ Personība ” kļūst par sistēmas centru tajā brīdī, kad sistēma sāk būt atkarīga no tās “ Uzvedības ” un “ Izvēles ”. Caur to veidojas “ Pieprasījums ”, kas iedarbina “ Naudas ” kustību un maina visas sistēmas virzienu.
Personība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda
Mehānisms, kā Personība kļūst par sistēmas centru
“ Personība ” kļūst par sistēmas centru caur pāreju no dalības uz kustības noteikšanu.
Dalība → Uzvedība → Izvēle → Pieprasījums → Nauda → Sistēmas virziens
Paskaidrojums (paplašināts)
“ Personība ” nekļūst par sistēmas centru automātiski. Pats cilvēka eksistences fakts vēl nepadara viņu par ekonomiska vai politiska procesa centrālo elementu. Cilvēks var būt sistēmas daļa, pildīt funkciju, pakļauties noteikumiem, saņemt ienākumus, patērēt preces un piedalīties tirgū, bet vienlaikus nenoteikt kustības virzienu. Šādā stāvoklī viņš paliek jau pastāvošas struktūras elements.
Par sistēmas centru “ Personība ” kļūst tad, kad tās stāvoklis sāk ietekmēt visas ķēdes uzvedību. Ja cilvēks maina attieksmi pret preci, pakalpojumu, varu, informāciju, darbu, naudu vai nākotni, mainās viņa “ Uzvedība ”. Ja mainās “ Uzvedība ”, mainās “ Izvēle ”. Ja mainās “ Izvēle ”, mainās “ Pieprasījums ”. Ja mainās “ Pieprasījums ”, mainās “ Naudas ” kustība. Šajā brīdī sistēmu vairs nevar izskaidrot tikai ar ārējiem mehānismiem, jo tās kustība sākas cilvēka iekšienē.
Tieši šeit iet robeža starp dalībnieku un centru. Dalībnieks ir iekļauts sistēmā. Centrs nosaka sistēmas virzienu. Dalībnieks reaģē uz gataviem apstākļiem. Centrs pārvērš savu reakciju jaunā kustībā. Dalībnieks patērē to, kas jau ir radīts. Centrs ar savu izvēli nosaka, kas tiks radīts tālāk, kas saņems atbalstu, kas zaudēs nozīmi un kur pārvietosies nauda.
Vecajos ekonomikas modeļos centrs bieži tika pārcelts uz ražošanu, valsti, kapitālu, klasi vai tirgu. Taču šāda loģika apraksta procesa ārējo pusi. Tā parāda rūpnīcu, preci, cenu, algu, īpašumu, institūcijas un finanšu plūsmas. Tomēr visi šie elementi sāk reāli kustēties tikai pēc tam, kad cilvēks izrāda attieksmi pret tiem caur savu uzvedību. Bez “ Personības ” uzvedības prece paliek piedāvājums, tirgus paliek telpa, nauda paliek instruments, bet valsts lēmums paliek noteikums uz papīra.
Tāpēc “ Politiskās ekonomikas pamatlikuma ” modelī sistēmas centrs neatrodas tur, kur rezultāts jau ir redzams, bet tur, kur rodas kustības cēlonis. Šis cēlonis atrodas “ Personībā ”. Cilvēks uztver ietekmi, veido attieksmi, izrāda uzvedību, izdara izvēli un rada pieprasījumu. Pēc tam sistēma sāk pārkārtoties ap jau izdarīto izvēli.
Īpaši skaidri tas redzams mūsdienu pasaulē. Uzņēmumi cīnās ne tikai par ražošanu, bet par cilvēka uzmanību. Politiskie spēki cīnās ne tikai par formālām institūcijām, bet par cilvēka uzticību, bailēm, gaidām un reakciju. Platformas cīnās ne tikai par lietotāju, bet par viņa uzvedību sistēmas iekšienē. Nauda pārvietojas tur, kur ir izveidota uzmanība, ieradums, uzticība un pieprasījums. Tas nozīmē, ka sistēmas centrs arvien vairāk pārvietojas uz “ Personību ”, jo tieši caur to notiek galvenā kustības vadība.
Kad “ Personība ” masveidā maina uzvedību, mainās visa sistēma. Ja cilvēki pārstāj uzticēties bankām, sākas naudas aizplūšana. Ja cilvēki pārstāj pirkt noteiktu produktu, ražošana samazinās. Ja cilvēki maina politisko uzvedību, mainās vara. Ja cilvēki pārnes uzmanību uz digitālajām platformām, tur aiziet reklāma, kapitāls un ietekme. Visos šajos gadījumos kustība sākas nevis ar naudu un nevis ar ražošanu, bet ar cilvēka uzvedības izmaiņām.
No tā izriet galvenais secinājums: “ Personība ” kļūst par sistēmas centru tad, kad tās uzvedība pārstāj būt privāta reakcija un pārvēršas spēkā, kas nosaka citu elementu kustību. Tieši tad ekonomika, politika, tirgus, produkts un nauda sāk būt atkarīgi no tā, kā cilvēks uztver pasauli, uz ko reaģē, ko izvēlas un kur virza savu darbību.
Tādējādi “ Personība ” kļūst par sistēmas centru nevis tāpēc, ka tā vienkārši atrodas ekonomikas iekšienē, bet tāpēc, ka caur tās “ Uzvedību ” un “ Izvēli ” sāk kustēties visa ekonomiskā un politiskā sistēma.
Piemērs
Uzņēmums ražo preci, iegulda naudu reklāmā, atver veikalus un izveido ārēji pareizu tirgus sistēmu. No vecās loģikas skatpunkta centrs atrodas ražošanā: ir prece, ir cena, ir tirgus, ir kapitāls, ir piedāvājums.
Taču prece pati par sevi nekļūst par ekonomisku rezultātu. Tā kļūst par rezultātu tikai tad, kad cilvēks pievērš tai uzmanību, uztver to kā vajadzīgu, maina savu uzvedību un izdara izvēli.
Viens cilvēks redz šo preci un paiet garām. Viņam sistēma nav iedarbojusies. Ražošana pastāv, reklāma pastāv, cena pastāv, bet viņa “ Personības ” iekšienē nav radusies kustība. Nav parādījusies vajadzīgā “ Uzvedība ”, nav izveidojusies “ Izvēle ”, nav radies “ Pieprasījums ”, un “ Nauda ” nav sākusi kustēties.
Cits cilvēks redz to pašu preci un reaģē citādi. Viņā parādās interese, uzticība, vēlme vai nepieciešamības sajūta. Viņa “ Personība ” maina “ Uzvedību ”. Viņš apstājas, salīdzina, pieņem lēmumu un pērk. Šajā brīdī prece kļūst par daļu no ekonomiskās kustības, jo caur “ Personību ” ir radusies “ Izvēle ”, caur “ Izvēli ” ir parādījies “ Pieprasījums ”, bet caur “ Pieprasījumu ” ir sākusies “ Naudas ” kustība.
Viena un tā pati sistēma deva divus dažādus rezultātus. Ražošana bija vienāda. Reklāma bija vienāda. Cena bija vienāda. Taču ekonomiskā kustība radās tikai tur, kur “ Personība ” kļuva par lēmuma centru.
Atšķirība nav precē un nav vitrīnā.
Atšķirība ir “ Personībā ”.
Tieši tāpēc sistēmas centru nosaka nevis tas, kas jau ir radīts, bet tas, kurš pieņem lēmumu un nosaka kustību. Kamēr cilvēks nereaģē, sistēma paliek ārēja konstrukcija. Kad cilvēks maina uzvedību un izdara izvēli, sistēma sāk kustēties ap viņu.
Iv.Spolan
Modeļa “Politiskās ekonomikas pamatlikums” autors
